Dzimusi Pirmā pasaules kara laikā Maskavā kā 7. bērns ģimenē, bet Rīgā atgriezušies vecāki vairs tikai ar viņu - pašu jaunāko un vecāko dēlu. Pēc kara nekāda rožaina dzīve nebija, bet tā atplauka vēlāk, valsts brīvības gados, kad Ida pēc Olava komercskolas beigšanas 1937. gadā sāka studijas Latvijas Universitātes Tautsaimniecības fakultātē un tika uzņemta korporācijā Gundega. Bet - atkal karš, un studijas vajadzēja pārtraukt. 1941. gadā apprecējusies ar Arturu Amoliņu, Ida strādāja Latvijas bankā, vēlāk Namu Pārvaldē, līdz jaunā ģimene aizcēlās uz Saulkrastiem, no kurienes sākās bēgļu gaitas. Zvejnieku laivā 1944. gadā ar 2 gadus veco Uldi Amoliņu pāris
nonāca Zviedrijā, bet 1954. gadā pārcēlās uz Kanādu, Toronto, un drīz vien iesaistījās latviešu sabiedriskajā dzīvē, draudzes, skolu un skautu padomēs. Dzīve ieslīdēja normālos apstākļos. Dēls beidza universitāti, vīram bija savs uzņēmums, Ida strādāja birojos. Bet 1985. gadā, kad Uldim jau bija pašam sava ģimene, Arturs Amoliņš nomira, un Ida palika viena. Kādu laiku vadīja Toronto DV grāmatnīcu, ar lielu sirdsdedzi iesaistījās korporācijas  Gundega un Toronto Austrumu draudzes darbā. (Latvija Amerikā, 2007)