Huberts Gofs

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
12.08.1870
Miršanas datums:
18.03.1963
Papildu vārdi:
Huberts Delapērs Gofs, Gohs, Sir Hubert de la Poer Gough
Kategorijas:
1. Pasaules kara dalībnieks, Aristokrāts, Muižnieks, Neatkarības kauju dalībnieks, Saistīts ar Latviju, Ģenerālis
Tautība:
 anglis, īrs
Kapsēta:
Norādīt kapsētu

Huberts Delapērs Gofs (Gough), arī Huberts Gohs  bija Britu impērijas armijas virsnieks, ģenerālleitnants. Komandēja Britu 5. armiju Pirmajā Pasaules karā (1916-1918). Latvijas Brīvības cīņu laikā bija Antantes valstu militārās misijas vadītājs Baltijas valstīs. Panācis no Krievijas Baltās kustības vadītāja Judeņiča Igaunijas neatkarības atzīšanu, kā arī pieprasījis vācu spēku izvešanu no Latvijas, kas bija pretrunā ar sabiedrotās- Francijas interesēm "saglabāt vienoto Krievijas teritoriju", un izraisīja plašus protestus tobrīd vēl ietekmīgās krievu emigrācijas vidū- par viņu sudzējās gan krievu aristokrāti, gan Anglijā esošie krievu sociālisti, tāpēc atsaukts no misijas vadītāja amata.

Huberts Gofs dzimis 1870. gadā Londonā dižciltīgā britu ģenerāļa ģimenē ar senām militārām tradīcijām. Viņa senči bija cēlušies no Velsas, taču no 17. gadsimta sākuma dzīvoja Īrijā. Pretstatā citiem no Anglijas ieceļojušiem, viņa senči sākotnēji nebija lauksaimniecības muižu īpašnieki, bet gan garīdznieki. 19. gadsimta sākumā viņa ģimene jau bija turīgi angļu-īru izcelsmes zemes īpašnieki, kuru dēli nereti bija izvēlējušies militāro karjeru,- viņa tēvs, tēvabrālis, viņš pats un arī viņa brālis bija Britu armijas ģenerāļi. Pats viņš sevi asociēja kā īru, lai gan dienēja britu armijā arī pēc Īrijas neatkarības atjaunošanas un arī lielāko mūža daļu pēc atvaļināšanās no armijas nodzīvoja Anglijā.

Mācījās Ītonas koledžā

1888. gadā sāka studijas Karaliskajā Militārajā akadēmijā

1889. gadā iestājās armijā

1897–1898 piedalījās Britu Indijas karā ar puštunu ciltīm - Tīras operācijā

1899-1902 piedalījās Otrajā Būru kara laikā

1904-1906 pēc atgriešanās Anglijā Gofs bija instruktors militārajā koledžā; pēc tam tika iecelts par 16. ulānu pulka (16th The Queen's Lancers) komandieri.

1911. gadā viņš kļuva par brigādes ģenerāli un 3. Kavalērijas brigādes komandieri Īrijā

Bija angļu virsnieku- "dumpinieku" vidū, kuri atteicās komandēt angļu armiju pret Īrijas neatkarības kustības dalībniekiem

Pirmajā Pasaules karā ģenerālis Gofs

  • 1914. gadā komandēja Britu 7. kājnieku divīziju. 44 gadu vecumā iecelts ģenerāļa pakāpē
  • 1915. gadā  I korpusu Sommas kaujā 
  • 1916. gada jūlijā-novembrī viņš kā ģenerālleitnants jau komandēja Britu Rezerves armiju, kas 1916. gada oktobrī tika pārdēvēta par Britu 5. armiju.
  • 1917. gada jūlijā piedalījās Trešajā kaujā pie Ipras.

Atsauksmes par viņa karavadoņa spējām ir pretrunīgas- kā liecina frontes pieraksti, viņš bijis vienīgais no ģenerāļiem, kurš apmeklējis kareivjus ierakumos pat priekšējās līnijās un bieži izvēlējies tādu taktiku, kas ļāvusi saglabāt dzīvo spēku. Tāpat, pretēji tam laikam ierastai taktikai turēt kareivjus pozīcijās un tos papildināt tikai tad, kad kādi nogalināti, Gofs ieviesis nepārtrauktas kareivju rotācijas principu- priekšējo līniju kareivji pie iespējas regulari nomainīti ar rezervē esošiem, tādējādi ļaujot visiem atpūsties un vienlaikus apgūt pozīcijas frontē.

Vienlaikus par viņu bijušas arī daudzas negatīvas atsauksmes no citiem ģenerāļiem, ka viņš nav bijis pietiekami aktīvs uzbrukumos, tāpat vēlējies "mikromenedžēt"- līdz sīkumam plānot operācijas. Vairumu negatīvo atsauksmju gan skaidro ar citu augstāko komandieru nepatiku pret viņa jauno vecumu, sasniedzot ģenerāļa pakāpi jau 44 gados. 

Vācijas armijas ofensīvas (Michael-Schlacht) laikā 1918. gada martā Gofa komandētā armija atkāpās, taču noturējās pozīcijās pie Sommas upes. Šīs militārās neveiksmes dēļ ģenerālis Gofs tika atstādināts no amata.

Pēc Kompjeņas pamiera noslēgšanas ģenerālis Gofs piedalījās Antantes valstu militārajā misijā bijušajās Krievijas impērijas zemēs pie Baltijas jūras.

1919. gad 19. maijā viņš tika iecelts par Baltijas misijas vadītāju, lai koordinētu Petrogradas atbrīvošanu un boļševiku sagrābtās varas Krievijā likvidāciju.

Viņš nodibināja labas attiecības ar Judeņiču, kā arī Baltijas un Somijas armijas vadītājiem. Gofs bija saņēmis britu Ārlietu resora pavēli nepieļaut nedz angļu, nedz baltiešu un somu armijas tiešus uzbrukumus Petrogradai, lai neradītu vēlākus sarežģījumus Judeņiča karaspēkam, ka tas likvidējis boļševikus ar "cittautiešu" palīdzību 

No 1919. gada maija viņš uzturējās Somijā, bet pēc Strazdumuižas pamiera noslēgšanas 8. jūlijā misija no Helsinkiem pārcēlās uz Antantes spēku kontrolēto Rīgu. Viņš panāca Rīdigera fon der Golca komandētā Vācijas VI Rezerves korpusa izvešanu uz Vāciju un iecēla britu pulkvežleitnantu Haroldu Aleksanderu par Baltijas landesvēra komandieri.

7. augustā Gofs piespieda Ziemeļrietumu armijas pavēlnieku Nikolaju Judeņiču oficiāli atzīt Igaunijas Republikas tiesības uz neatkarību. Tā kā tas bija pretrunā ar Francijas ārpolitisko pamatlīniju - "vienotas un nedalāmas Krievijas atjaunošanu", tad 1919. gada 25. oktobrī ģenerālis Gofs tika atsaukts no Baltijas.

1920. gadā Gofs atgriezās Lielbritānijā un demobilizējās 1922. gadā.

Tā kā viņam bija jāuztur dēls un 4 meitas, viņš piesaistījās daudzām jomām- sākot no cūkkopības Anglijā, beidzot ar elektroapgādes nodrošināšanu Varšavā. 

1919. gadā viņš sāka sadarbību ar vairākām kompānijām, tai skaitā ar Siemens Brothers (tajā viņš kā viens no direktoriem nostrādāja līdz 80 gadu vecumam, vienlaikus ieņemot direktora amatus vēl 9 kompānijās)

Vecumdienās rakstīja memuārus un bija Šemroka kluba (Shamrock Club) prezidents Londonā.

Miris 92 gadu vecumā 1963. gadā.

Avoti: wikipedia.org, news.lv

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts

        Nav norādīti notikumi

        Birkas