Hokons VII (norvēģu: Haakon VII; dzimis 1872. gada 3. augustā Šarlotenlundas pilī netālu no Kopenhāgenas kā Kristians Frederiks Kārlis Georgs Valdemārs Aksels, miris 1957. gada 21. septembrī Oslo) bija Norvēģijas karalis no 1905. gada, kad tika likvidēta personālūnija ar Zviedriju, līdz savai nāvei 1957. gadā. Bija viens no nedaudzajiem vēlētajiem Eiropas monarhiem.

Dzimis kā Dānijas princis Kārlis nākamā Dānijas karaļa Frederika VIII un viņa sievas, Zviedrijas karaļa Kārļa XV meitas, Luīzes ģimenē kā otrais dēls. Pieder pie Gliksburgu dinastijas, kas ir Dānijas karaliskā dinastija kopš 1448. gada un pārvaldījusi Norvēģiju Dānijas—Norvēģijas Karalistes laikā (1536-1814). Vairāki Hokona VII priekšteči pa tēva līniju bijuši neatkarīgās Norvēģijas valdnieki.

1896. gada 22. jūlijā precējies ar Apvienotās Karlistes nākamā karaļa Edvarda VII jaunāko meitu Modu. Vienīgais dēls Aleksandrs pēc tēva nāves kļuva par Norvēģijas karali Ūlavu V.

Princim Kārlim piedāvāja kļūt par neatkarīgās Norvēģijas monarhu pēc personālūnijas ar Zviedriju atcelšanas. Piekritis tikai ar nosacījumu, ja iegūtu atbalstu referendumā. Referendumā "par" tika atdotas 259 563 balsis (79%). 

Apstiprināts par Norvēģijas karali 1905. gada 18. novembrī, kronēts 1906. gada 22. jūnijā Nidarosas katedrālē Tronheimā, pieņemot sennorvēģu vārdu Hokons.

Miris 1957. gada 21. septembrī Bigdejas (Bygdøy) muižā netālu no Oslo.