Hilda Prince-Uršteina dzimusi 1914. gada 4. augustā, Valkas apriņķa Omuļu pagastā, pie Igaunijas robežas. Viņas gēnos savienojās latviskais un igauniskais, jo tēvs bija igaunis. Hilda Kokamegi - kā viņa toreiz saucās - līdz septiņu gadu vecumam mājās runāja tikai igauniski, un arī vēlāk viņas latviskajā izrunā saglabājās nedaudz manāma igauniska nokrāsa. Tie bija nemierīgi laiki. Dunēja Pirmā pasaules kara lielgabali. Nodibinājās Latvijas valsts, bet to tūlīt mēģināja nožņaugt lielinieki, kas terorizēja tautu. Tā arī Hilda jau piecu gadu vecumā piedzīvo pasaules ļaunumu, kad lielinieki apcietina un nošauj viņas tēvu. Vēlāk māte apprecas otrreiz un ģimene pārceļas uz Rīgu. Tur Hilda pavada skolas gadus, reizē ieaugdama latviešu valodā un kultūrā. Teātris vēl īpaši nesaista; vairāk velk draugi un jaunības romantika. Vēl ļoti jauna būdama un strauji dzīvodama, viņa salaulājas ar Latvijas universitātes docentu Rūdolfu Princi. Taču kaut kā vēl dzīvē trūkst. Uzzinājusi, ka Latvijas aktieru arodbiedrības skola uzņem jaunus audzēkņus, viņa pēkšņi nolemj pieteikties - un ar to brīdi atklāj savu īsto aicinājumu. 1939. gadā viņa sekmīgi nobeidz teātra kursus un tai pašā gadā saistās ar Nacionālo teātri. Nu sākas aizrautīgā skatuves darbā pavadītas dienas. Nevis kā zvaigznei lielās lomās - tādas jaunajiem aktieriem nepiešķir, bet gan „tautā", kā dejotājai, dziedātājai vai princeses pavadonei. Un tomēr šie pirmie gadi teātrī viņai paliek atmiņā kā gaišs un trauksmains dzīves posms. Laulība ar pirmo vīru līdz tam jau izirusi. No vīra viņa manto vienīgi savu skatuves vārdu. Viņa ir brīva; mitinās mazā dzīvoklītī kopā ar kursa draudzeni Helgu Gobzini un jūtas laimīga. Drīzi vien daiļo un sprigano aktrisīti noskata aktieris un daudzsološais režisors Osvalds Uršteins. 1941. gadā viņi salaulājas un trīs gadus vēlāk viņiem piedzimst meitiņa - Anda. Uršteins, ko draugi dēvē par „Osīti", nu kļūst Hildas aktiermākslas pilnveidotājs, kā arī gaumes izglītotājs citās garīgās jomās. Nacionālajā teātrī Hildai lemts nostrādāt tikai piecas sezonas un nospēlēt tikai dažas nelielas lomas. Tuvojas fronte, un 1944. gadā Uršteini, kopā ar bēgļu simtiem, dodas prom no dzimtenes. Karam beidzoties viņi nonāk Vācijas ciematā Mērbekā, kur bēgļu nometnē nodibinās un četrus gadus darbojas spēcīgs latviešu teātra ansamblis, kas, par spīti pieticīgajiem apstākļiem, ar spožām izrādēm apceļo citas nometnes. Šajā laikā Hilda Prince izplaukst kā aktrise. Viņa ir Matilde "Pazudušajā dēlā", Klāra „Kazanovas mētelī", Serbineta Moljēra „Skapēna nedarbos". Lielu gandarījumu viņai dod grāfienes Olīvijas loma Šekspīra „Divpadsmitajā naktī", ko Mērbekas teātris izrāda vairāk nekā simt reižu, ceļodams pa Vāciju īpaši pārbūvētā kravas mašīnā, kas nosaukta par „Drednautu". „Tas bija skaists laiks," viņa atceras. „Es biju jauna, nedaudz pāri trīsdesmit. Mazā Andiņa turpat... arī Osītis. Un spēlēju skaistas lomas." Tad izbeidzas arī šis radošais un dēkainais dzīves posms. 1949. gadā Uršteini izceļo uz Ameriku. Kaut dzīves sākums svešajā zemē nav viegls, Osvalds Uršteins tūlīt organizē latviešu teātri - 1950. gadā Ņujorkā un desmit gadus vēlāk Vašingtonā. Nu Hildas lomu apjoms nozīmīgi paplašinās ar izdarīgiem sieviešu tēliem. Taču Vašingtonas ansambļa nelielajā sastāvā aktrisei jāveic arī mazāk ievērojamas lomas. Viņa atzīst, ka tuvāki viņai ir drošu un izdarīgu sieviešu tēli un mazāk padodas maigie un sapņainie. Tas gluži saprotams, jo arī īstajā dzīvē Hilda nav sapņotāja, bet gan darītāja, apveltīta ar spēcīgu gribu un raksturu. Vašingtonā viņa atrod savām dotībām piemērotu maizes darbu Elizabetes Ardenas kosmētikas firmā. Ardena no savām darbiniecēm prasa ne vien šarmu un eleganci, bet arī nevainojamu ārējo izskatu, ieskaitot skaisti koptu sejas ādu, ko Hilda māk saglabāt līdz pat mūža galam. Un Ardenas salonā apkalpodama sabiedrībā pazīstamas dāmas, viņa pati iegūst zināmu aristokrātisku rūdījumu. Tas viņai palīdz panest smagos triecienus mūža otrā pusē, kad 1980. gadā pēkšņi mūžībā aiziet viņas Osītis un astoņus gadus vēlāk - Andiņa. 

Ar lepnumu viņa apzinājās, ka ir Nacionālā teātra aktrise, un mūža novakarē, kad viņā saulē bija aizgājuši viņas laikabiedri, viņa bija kļuvusi arī par tādu kā trimdas teātra simbolu. Šī apziņa deva viņai drosmi 1990. gadā, 76 gadu vecumā, atgriezties uz Nacionālā teātra skatuves Osvalda Uršteina piemiņai veltītā „Bezkaunīgo veču" iestudējumā, un, it kā pārstāvot visu trimdas teātri, vienā, sajūtām pāri plūstošā izrādē, vēlreiz nospēlēt Zuzannu. Mūža nogalē sirmā aktrise joprojām saglabāja savu izkopto cildeno ārējo tēlu. Tai pašā laikā viņa dzīvoja līdzi visam, kas notiek ap viņu - īpaši mazmeitu Kristīnas, Margitas un Marlēnas gaitām. Viņa sekoja vietējās sabiedrības, Latvijas un pasaules notikumiem - brīžam pavisam aizrautīgi. Un viņa mācēja citiem allaž pateikt ko labu un cildinošu. Hilda Prince Uršteina slēdza acis uz mūžu šī gada 11. oktobrī 97 gadu vecumā.

Avots: Austrālijas latvietis, 23.11.2011