Dzimšanas vieta: 1891.g. Jaunpiebalgas pagasta Mežakrāģos. 

miris: 28.05.1958.g. Krasnojarskas novads, Dolgijmostas rajons;

Avots:  "Aizvestie ",  Latvijas Valsts arhīvs 2007.gads, otrais papildinātais izdevums.

-----

1990.gadā pārapbedīts Liepājas Centrālkapos, uzstādīts tēlnieces S.Beļinskas piemineklis.

-----

Hermanis Aplociņš dzimis 1891. gada 5. aprīlī Cēsu apriņķa Jaunpiebalgas Mežakrāģos zemnieku ģimenē. Mācījies Jaunpiebalgas Jāņa skolā un draudzes skolā, 1906. gadā uzsācis studijas Valmieras skolotāju seminārā. Gleznot mācījies pie Teodora Ūdera, kurš sagatavoja viņu iestājai Štiglica tehniskās zīmēšanas skolā, kuru pabeidza 1916. gadā ar gleznotāja grādu. Pēc studijām Aplociņš strādāja par skolotāju reālskolā un ģimnāzijā Pēterpilī.

1920. gadā nelegāli šķērsoja robežu, iestājās Latvijas armijas 2. Ventspils pulkā un piedalījās Latvijas Brīvības cīņās. No 1920. gada rudens bijis skolotājs vidusskolā un tehnikumā Liepājā. 1922. gadā Aplociņš nodibināja zīmēšanas studiju. Viņš izstrādāja projektu skolai, kurā audzēkņi nopietni nodarbotos ar lietišķās mākslas zinību studijām. 1926. gadā svinīgi atklāja Liepājas daiļamatniecības skolu, Hermanis Aplociņš bija tās pirmais direktors un strādāja tajā līdz 1940. gada septembrim. Vienlaikus viņš bija arī Rakstu un mākslas kameras vicepriekšsēdētājs, Latvijas Tēlotāju mākslinieku biedrības biedrs, aizsargu komandieris. Izstādēs piedalījās no 1922. gada. 1935. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

1940. gadā aizgāja no darba mākslas vidusskolā, jo nepieņēma padomju ideoloģiju. 1941. gada14. jūnijā mākslinieku izsūtīja uz Sibīriju, kur viņš nokļuva Vjatkas nāves nometnē. Deportēta tika arī mākslinieka ģimene – dzīvesbiedre, Liepājas ģimnāzijas vēstures skolotāja Emīlija Aplociņa un abu meita Skaidrīte, kura izsūtīšanas brīdi jau bija Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas absolvente. No izsūtījuma mājās atgriezās tikai Skaidrīte.

1950. gadā nometināts Krasnojarskas novada Dolgomosta rajonā Lazarevkas sādžā, kur arktiskā klimatā un primitīvos dzīves apstākļos nodzīvoja laiku līdz mūža beigām, izsūtījumā strādājis par bitenieku. Aplociņa lūgumi viņu atbrīvot palika bez ievērības. Pārapbedīts 1990. gadā Liepājas Centrālkapos.