Dzimis Rīgā, miris Francijā.

Francijas latviešu saimi pārsteidza negaidīta vēsts par piepešu Herberta Vilka aiziešanu mūžībā. Viņš slēdzis savas acis savās lauku mājās Moreksā pie Limožas un turpat 22. janvārī apglabāts blakus savai mātei. Savās sūrajās trimdas gaitās aizgājējs bija nonācis Francijas vidienē un 20 km no Limožas pilsētas atradis lauku mājiņu, kur bija sācis sēt, pļaut un ievākt augļus, kaut gan, būdams Latvijā miertiesnesis, nebija sagatavots lauku darbam. Tur ar dzīves biedri, dzim. levu Pauļuku, izaudzināja sešus bērnus un vienu radu meiteni. Visi šie bērni gāja uz 3 km attālo franču pamatskolu gan vasaras tveicē, gan rudens lietū un ziemas dzestrumā. Kad pienāca laiks iet vidusskolā, Herberts Vilks sameklēja darbu kādā departamenta lauksaimniecības pārvaldē un pārcēlās uz dzīvi Limožā, pavadot brīvās dienas Moreksā. Vairākas vasaras tur latviešu bērni no visas Francijas pulcējās kolonijā. Tās bija jaukas dienas, kad Latvijas karogs plīvoja gara masta galā dārza vidū. Vienā no tādām vasarām mācītājs Edgars Lappuķe iesvētīja 8 jauniešus.
Daudz darba soļu vajadzēja, daudzas naktis bija jābūt nomodā, kamēr visi bērni dabūja beigt vidusskolu. Bet viņi ir pūlējušies arī tālāk izglītoties, un visi ar godu ieņem savas vietas dzīvē, tikai pastarītis vēl apmeklē vidusskolas pēdējo klasi. Divi no bērniem dzīvo Kanādā, viena meita Anglijā, pārējie tepat Francijā. Reti varēs trimdā atrast tādu latviešu ģimeni, kas saviem bērniem būtu iemācījusi tik tīru un tekošu latviešu valodu un tik daudz skaistu tautas dziesmu kā Vilku pāris. Netrūka viņu mājā ne latviešu grāmatu, ne skaņu plašu. Herberts Vilks bija aizgājis pensijā un pēdējos gadus dzīvoja Moreksā, kur daudzi latvieši viņu apciemoja. Viņš piederēja korporācijas Lettonija saimei. Lai pēc garās darba dienas aizgājēja pīšļiem miers un vieglas smiltis. Bet kad pavasarī plauks pirmie pumpuri, rožu krūms pie Moreksas mājas durvīm brīnīsies un sēros, neredzot vairs savu saimnieku ejam un nākam.

Avots: "Londonas avīze", 18.02.1977 un 11.02.1977