(Krievijā, Kolas pussalā, Murmanskas apgabalā)

Aizas malā uzcelts piemineklis. Vienkāršs un skarbs, sacementējot kopā apkārtējos akmens bluķus. Uz metāla plāksnītes uzraksts vēsta, ka šajā vietā aizgājuši bojā Rīgas tūristi Kazimirs Mukāns un Helmuts Plūme. Tātad ne jau visi no Kolas pārnākuši . . . Noliekam pieminekļa pakājē šī novada ziemas ziedus — zaļus egles zarus. Kā zaļu piemiņu.
Aiza nav dziļa — metrus piecdesmit. Šeit viņus apbēra sniega lavīna tieši pirms desmit gadiem. Arī martā.
. . . Viņi bija pieci tūristi no Latvijas. Sniega vētras dēļ nācās grozīt sākotnējās ieceres. Arī nometni iekārtot ārpus meža — kailās klintīs. Citādi viss bija kārtībā. Tikai puišus nomāca piespiedu bezdarbība — cik tad var kvernēt teltī? Pievakarē purga sāka rimt, un Kazimirs lūdza atļauju doties izlūkot ceļu lejup. Puisis jau augu dienu bija plijies virsū grupas vadītājam. Vīri nosprieda: lai iet, bet līdzi ņem otru grupas biedru Helmutu Plūmi un arī virvi, tā, katram gadījumam, jo krauja var būt stāva. Pēc stundas jābūt atpakaļ.
Aizritēja stunda. Abu puišu nebija. Grupas biedri izgāja lūkot. Pēdas aizveda līdz aizas dibenam. Tālāk nebija nekā. Kurp iet? Varbūt Kazimirs ar Helmutu ieklīduši siltumā pie kādiem meža cirtējiem vai ģeologiem? Varbūt sadomājuši iet uz Mončegorsku? Kazimirs bija karstgalvis, no viņa varēja sagaidīt dažādus pārsteigumus . . .
Naktī sniega vētra atkal pieņēmās niknumā. Nākamajā rītā trīs vīri steidzās uz Mončegorsku. Pilsētā par diviem tūristiem no Latvijas neviens nekā nezināja. Izsludināja trauksmi, pie darba stājās glābšanas grupa un ieradās vietā, kur trīs viri bija atstājuši telti: ja nu atnāktu Helmuts ar Kazimiru, lai būtu kur palikt.
Pirmā pārbaude un apkārtnes apskate nedeva nekādu rezultātu. Aizā viscaur bija palss sniegs, nekur nemanīja lavīnas pēdu. Vai tiešām puiši būtu aizklīduši mežā? Pēc dienas glābēju grupa vēlreiz iegriezās aizā. Kādā vietā no kupenas laukā rēgojās slēpju nūja . . .  Abi puiši tika atrasti turpat blakus. Viņus bija aprakusi tik niecīga sniega lavīna, ka pat daudz pieredzējušo glābšanas dienesta darbinieku skatiens uzreiz to nebija pamanījis. Jā, kalni spēj būt ari bargi. (Zvaigzne, 1972)

Rīgā Lāčupes kapos H.Plūme apglabāts blakus Mildai Plūmei (1904-1990) un Pēterim Plūmem (1906-1997).