Viļakas etnogrāfiskā ansambļa "Abrenīte" dziedātāja.

Atceros savus bērnības gadus, lai gan tie nebija viegli, bet dziesma mani sauca un aicināja. Augu bez tēva. Viņu tikpat kā neatceros. Māmiņa visus mūs skoloja un mācīja darbos. Vecākās māsas gāja pie svešiem strādāt, bet mēs divas jaunākās - mājās.Tikko lopiņus izdzenu no kūts, tā mans dziesmu kamoliņš atšķetinās. Ganos ejot, dziedāju no agra rīta līdz vēlam vakaram. Dziedāju tik skaļi un skaisti, ka varēja dzirdēt kilometrus trīs no mājām. Atceros, ka mūs slavēja teicot " dzied Tereškovas lakstīgalas". Toreiz mēs dzīvojām Tereškovas ciemā. Zināju ļoti daudz dziesmu, bet nezinu kur es tās ņēmu. Skolas gados dziedāju skolas korī.  Jaunības gados - kopā ar jauniešiem dažādos saietos. Apprecējos un vīrs arī bija no dziedātājiem. Dziedājām abi dažādas tautasdziesmas. Pēc vīra nāves ilgu laiku nevarēju attapties. Domāju, ka man saule uz mūžu ir norietējusi un dziesma apklususi, bet , paldies Dievam, gadiem ejot, esmu attapusies un atkal dziedu. Dziedu baznīcas korī, jo tas man ir sirdij tuvs, dziedu folkloras ansamblī, kādreiz arī Viļakas slimnīcas ansamblī. Mani bērni arī visi ir dziedātāji. Sagadījies pat tā, ka znoti arī dzied. Mazmeitiņām visām interesē mūzika un viņas mācās mūzikas skolās - klavieres, akordeonu, kokli."

Teicēju A.Prancānes un H.Mednes dziesmas iekļautas A.Beitānes metodiskajā materiālā „Mēslu talka Ziemeļlatgalē. Balsi”.

Avots: Balvu bibliotēka