Dzimis 1909. gada 20. februārī Rīgā mūziķa Gustava Erharda (1883—1945) ģimenē, viņa vectēvs bija cēlies no Iršu pagasta vācu kolonijas (Kolonie Hirschenhof) zemniekiem.

Neilgi pēc viņa piedzimšanas vecāki izšķīrās, mazo Heincu audzināja viņa mātes tēvs Pāvuls Neldners (1852—1929). Viņam Ķēniņu ielā 5 piederēja grāmatu un muzikāliju veikals Mellin&Neldner, kas apgādāja nošu izdevumus, pārsvarā latviešu komponistu vokālo mūziku. Sākoties Pirmajam Pasaules karam, viņš kopā ar māti 1915. gadā pārcēlās uz Petrogradu, bet pēc karadarbības beigām atgriezās pie vectēva.

Latvijas Brīvības cīņu laikā 1919. gadā Heincs kopā ar tēvu un viņa jauno sievu devās uz Vāciju, mācījās Barzinghauzenas (Barsinghausen) internātskolā un Hannoveres ģimnāzijā (1919—1924).

1924. gadā atgriezās Latvijā un turpināja mācības Valsts vācu klasiskajā ģimnāzijā (1924—1926), piedaloties amatieru teātra grupā.

1926. gadā vectēvs viņu aizsūtīja studēt klavierspēli un komponēšanu Leipcigas konservatorijā, 1928. gadā viņš atgriezās Rīgā un sāka strādāt vectēva veikalā. Pēc vectēva nāves viņa veikalu mantoja Heinca Erharda māte un patēvs, bet viņš turpināja strādāt par pārdevēju, reizēm kabarē kafejnīcās uzstājoties ar muzikāliem izklaides priekšnesumiem.

1935. gadā viņš Rīgā apprecējās ar itāļu diplomāta meitu Džildu Zanetti (1913–1987) un viņiem piedzima meita Grita (Grit Berthold).

1938. gadā viņš kopā ar ģimeni devās uz Vāciju, kur darbojās Berlīnes kabarē Kabarett der Komiker. Otrā pasaules kara laikā Erhards dienēja Vācijas kara flotes orķestrī kā pianists.

Pēc kara beigām 1948. gadā viņš sāka strādāt par diktoru Hamburgas NWDR radiostacijā un pēc 1957. gada kļuva plaši pazīstams kā komisku dzejoļu autors un filmu aktieris.

1970. gadā viņš filmējās savā pēdējā filmā Was ist denn bloß mit Willi los?, 1971. gadā pārdzīvoja smadzeņu trieku, pēc kuras zaudēja spēju runāt un rakstīt.

1979. gada 21. februārī Vācijas TV kanālā ZDF notika viņa 1930. gados uzrakstītās komiskās operas Noch ’ne Oper pirmizrāde.

Miris Hamburgā 1979. gada 5. jūnijā.

****

Blakus kādreizējai cepļa vietai ezera krastā tika uzbūvēta mežkunga muiža un nosaukta par “Āmarniekiem”. Vēlāk tā nonākusi Lerhu dzimtas īpašumā. Te 20.gs. 30. gados savā pansijā viesus uzņēma Dženija (Jenny Erhardt, dzimusi von Lerche) un Gustavs Erhardi (Gustav Erhardt). Apkaimes ļaudis Āmarniekus dēvēja par pili. Baltvācieša Gustava Erharda dēls no pirmās laulības ar Alisi Neldneri (Alice Neldner) ir Heincs Erhards. Heincs Erhards (Heinz Erhardt, 1909-1979) – komponists, dzejnieks, aktieris (spožs komiķis), viņa vārds iekļauts 100 populārāko vāciešu sarakstā. Savā autobiogrāfijā raksta, ka “Āmarniekos” baudījis mūža laimīgākās vasaras. 1935.g. uzņemtā fotogrāfijā viņš Valguma ziedošā pļavā redzams kopā ar mīļoto sievu Džildu Zanetti, itāļu diplomāta pēcteci. Viņa meita atceras, ka vecāki savās sarunās (starp citu, latviešu valodā!) vēl ilgi un gaiši pieminējuši “Āmarniekos” pavadīto laiku. Pēc Otrā pasaules kara viņš ‘vāciešiem atdeva smieklus’ – tas ir lakoniskākais un spilgtākais mūsu dižā novadnieka raksturojums. Pēc saimnieku izceļošanas uz Vāciju 1939. gadā “Āmarniekus” īpašumā ieguva banka. Otrā pasaules kara laikā pilī bija ierīkots vācu armijas atbalsta štābs. Karam beidzoties un armijai atkāpjoties, “Āmarniekus” nodedzināja. Vēl tagad mežā ir redzamas ierakumu pēdas, bet augstās egles un priedes ir pilnas ar lādiņu šķembām. Heincam Erhardam - 100 Aktierim un komiķim Heincam Erhardam 2009.gada februāri apritētu 100 gadu. Par viņu stāsta meita Grita Bertholde. „Mūsu vecāki iepazinās Rīgā 1934. gadā, apprecējās un laimīgā laulībā nodzīvoja 45 gadus. Es esmu ģimenē vecākā meita un dzimusi Rīgā. Bērnībā mani sauca par Gigi. Visiem vācbaltiem 1939. gadā vajadzēja Latviju atstāt. Pēc daudziem gadiem tēvam kopā ar mani izdevās atbraukt uz Rīgu. Kad gājām garām Elizabetes ielas namam 41/43, kam tēva karjērā savulaik bijusi liela nozīme, viņa acīs sariesās asaras. Tēvs bieži mums stāstīja par Rīgā pavadītajiem jaunības gadiem. Žēl, ka viņš nepiedzīvoja jaunos laikus. Viņš noteikti būtu vēlreiz apciemojis šo brīnišķīgo pilsētu. Tēvs mēdza rakstīt humoreskas. leskatam viena. "Tas notika kāda februāra 20. dienā. Termometrs rādīja minus 11 grādus un pulkstenis -11 priekšpusdienā, kad mūsu mājas priekšā plīsa lielā ūdensvada caurule. Vienā mirkli iela bija pārplūdusi un tūlīt arī sasalusi. Bērni steidzās uz ledus deldēt savu apavu zoles. Es šajās draiskulībās nevarēju piedalīties, jo nebiju vēl piedzimis. Pasaulē ierados tikai pret vakaru. Taču leduslauciņš tad jau bija sašļūkāts un nekam vairs nederēja. Slidošanu līdz šai dienai neesmu iemācījies, arī peldēt neprotu. Bet rakstīt gan! Augstcienībā parakstos jūsu Heincs Erhards." 2009.06.20 Laiks   Tad, kad VIŅŠ arī bija krietni vien jaunāks, VIŅŠ vēl dzīvoja Rīgā. Un Rīgā VIŅŠ nodzīvoja, ar dažu gadu pārtraukumiem, līdz savam 31 dzīves gadam. Tā kā Heinca Erharda vecāki bija agri šķīrušies, savu bērnību VIŅŠ pavadīja pie vectēva, kuram Rīgā piederēja mūzikas instrumentu veikals. Vectēvs bija iecerējis, ka Heincs varētu apgūt pārdevēja profesiju un pārņemt viņa veikalu. Bet VIŅŠ daudz labprātāk spēlēja klavieres, nekā tās pārdeva. „Es domāju, ka vectēva mūzikas veikalā es atradīšos kā mūzikas paradīzē! Bet patiesībā tas ir pilnīgi vienalga ar ko tirgoties – vai nu ar sieru, vai nu ar mūzikas instrumentiem: vienmēr preces tiek lēti iepirktas un dārgi pārdotas,” tā rakstīja Heincs Erhards savā nepabeigtajā biogrāfijā. Bet VIŅAM neizdevās īstenot savu sapni un VIŅŠ nekļuva par pianistu. Pēc pirmajiem mēğinājumiem uzstāties ar izklaides programmu Rīgas teātrī, sievas iedrošināts, VIŅŠ pameta vectēva ienīsto veikalu un savu dzimto Rīgu un devās uz Berlīni, kura solīja lielāku publiku un vairāk atzinības. Un drīz VIŅAM arī izdevās iegūt plašās vācu publikas aplausus - 50.-70. gados VIŅŠ bija viens no iemīļotākajiem vācu satīriķiem. Un kaut gan vēl šodien Vācijā gandrīz katrs zin, kas ir Heincs Erhards, Latvijā VIŅŠ ir diemžēl plašākiem sabiedrības slāņiem praktiski nepazīstams.   Bet kaut gan VIŅA jau sen nav vairs starp mums, VIŅA „spārnotie” teicieni ir vēl joprojām ir aktuāli un varētu domāt, ka VIŅŠ no mākoņa maliņas noskatās uz Latvijas politiķiem: „Vislielākā kļūda, ko daži runas vīri pieļauj, ir tā, ka dažreiz viņi nemaz nepasaka par ko viņi runā.” „Tas, ka nav nekas sakāms, bieži tiek izteikts ļoti gari.”