BBC darbinieks Londonā, čellists, finougrofīls un igauņu eksīlrakstnieka Arveda Vīrlaida romānu (Mežos vēl brīvība elpo, Apzīmogotie) latviskotājs Reinis Mertens (1926-2009).

Reinis Mertens, īstajā vārdā Heincis, dzimis 1926. g. 26. oktobrī Rīgā. Tēvs Augusts dzelzceļnieks, māte Marta - skolotāja no Igaunijas. Jau bērnībā Reinis iemācījies kā latviešu, tā igauņu valodu. Gandrīz vai no skolas sola nokļuvis Latviešu leģionā. Seko gūsts, nometnes dzīve Vācijā, izceļošana uz Angliju. Tur vispirms strādā lauku darbos, vēlāk metallurģiskās laboratorijās. 1952. gadā apprec latviešu meiteni Zelmu Pētersoni (mirusi 1999.gadā).
Anglijā Reinis iepazīstas ar igauņu rakstniekiem un igauņu literatūru. Ar Arveda Vīrlaida palīdzību iestājas t.s. "Eugena valodu akadēmijā", kur papildinās igauņu valodā. Viņam bija iepatikušies A.Vīrlaida romāni, un viņš sāka tos tulkot.

Avoti: "Jaunā Gaita" Nr. 258. septembris 2009.; Brīvā Latvija Nr. 26 (663).

Cilvēcisko tiltu cēlājs
Reinis Mertens (26.10.1926.-21.05.2009.)

Reinis cēlās agri. Vispirms ieskanējās mūzika - Londonas klasikas raidstacija. Tad sāka grabēt rakstāmmašīnas taustiņi. Vēlākajos gados, kad darbarīks bija dators, klikstoņa bija gandrīz nedzirdama, vienīgi klusa mūzika. Rīta stundās tapa piezīmes - par naktī sapņos redzēto, par iepriekšējās dienas notikumiem, tapa tulkojuma vai paša rakstītā romāna lappuses. Allaž stipras kafijas krūze - blakus.

Un tad - rīta pastaiga: līdz netālajam mazdārziņu kvartālam, kur austošās rīta saules staros zaigoja rasa, biezi saaugušās kazenes gar žogu šūpojās vējā, debesīs savilktās lidmašīnu svītras veda uz netālo Stanstedas lidlauku. Tas bija laiks, kad vērot putnus, kuri nebaidījās no agrā gājēja. Vēlākajos gados, kad Londonā ieviesās daudz pilsētas lapsu, viena no tām kļuva par rīta pastaigu biedreni, ko Reinis pacienāja ar līdzpaņemtu siera gabaliņu. Otrs pastaigu biedrs parasti bija Kačums, kaimiņu runcis, kas par savām īstajām mājām atzina Reiņa māju.

Kādreiz šajos agrajos rīts, kas nereti vēl bija nakts, viņš zvanīja uz Amerikas kontinentu - I.Gubiņai, A.Vīrlaidam, L.Švarcam, daudz tuvāk dienas un vakara laikam - uz Latviju, Igauniju, Somiju, Lielbritaniju - draugiem, radiem, kollēgām rakstniekiem un tulkotājiem, arī it kā pavisam vienkārši paziņām, draugu dzīvesbiedriem un draugu draugiem. Reinis bija lielisks draugs - viņš prata rast kopīgu valodu ar daždažādiem cilvēkiem un būvēt tiltus citam uz citu, ja vien bija kaut neliels kopīgu interešu pavediens, un interešu Reinim bija daudz. Visvairāk - par literatūru un Baltijas tautu vēsturi.

Reinis Mertens ir tulkotājs, kas latviešu lasītājus iepazīstināja ar igauņu trimdas rakstnieka Arveda Vīrlaida darbiem, jo tulkojis viņa romānus "Mežos vēl brīvība elpo"(1983) un "Apzīmogotie" (1999). Viņu saistīja A.Vīrlaida vīrišķīgi emocionālā proza par igauņu leģionāriem un mežabrāļiem, un nesen tika uzsākts jauna romāna tulkojums. Igauņu un somu literatūras un nacionālā rakstura dziļa izjūta izpaudās ne tikai interesē par šo tautu literatūru, bet arī pieķērībā to mūzikai un mākslai, viņam tuva bija A.Perta un J.Sibeliusa mūzika, A.Gallen-Kallelas gleznas, īpaši - "Keitela ezers". Reinis bija biežs apmeklētājs Londonas Nacionālajā galerijā un Britu muzejā, pats spēlējis čellu, un viņa mūzikas ieskaņojumu lentes glabājās mājās vairākos plauktos.

Savulaik, pēc kara, strādājot BBC radio igauņu ziņu nodaļā, Reinis iepazina Austreimeropas tautu kopīgo sāpi un allaž atrada veidu, kā kopt Igaunijas - Latvijas - Somijas - Lietuvas draudzību jeb "tiltu", kā viņš pats teica. Gadiem ilga draudzība viņu saistīja ar kādreizējo darbabiedru, Londonas universitātes profesoru Krisu Mouzliju, kas ir arī latviešu sarunvalodas grāmatas autors un tās ievadā izsaka pateicību Reinim Mertenam par palīdzību grāmatas tapšanā. Bet Reiņa paša manuskripti - vairāki aizsākti apjomīgi prozas darbi ar autobiogrāfiskām iezīmēm - ir palikuši nepabeigti. Vienmēr kāds cits manuskripts bija steidzamāk pabeidzams.

Reiņa Mertena vēstules bija rakstnieka vēstules - stilistiski izkoptas, izteiksmē niansētas un emocionālas. Tās bija drauga vēstules, lai kam viņš rakstītu, jo tajās allaž bija asprātīgs un drosmīgs humors, un tas mazliet pasargāja jūtīgo emociju pasauli no ārpasaules nereti raupjajiem pieskārieniem. Gluži tāpat kā mūzikas ieskaņojumu lentes, Reiņa plauktos krājās viņa veco, nevarīgo draugu balss ieskaņojumi ar stāstījumu par viņu dzīvi. Tās bija sarunas, kas bieži vien bija nepieciešamas cilvēkiem, kuri vadīja savus pēdējos gadus veco ļaužu mītnēs, - kāds no viņiem neredzēja, kādam bija grūti saklausīt, ko viņam saka, bet Reinis ar visiem sapratās. Viņš bija draugs - līdzās, tepat. Kādreiz viņa mājā piestāju rada arī citu cilvēku archīvi, tāpat kā ilggadējā drauga dzejnieka Eduarda Salnas dienasgrāmatas un dzejoļi.

Mūžības, filozofijas jautājumi allaž Reini ir saistījuši visvairāk - tāpat kā viņa iemīļotās italiešu mākslinieka Karavadžo gleznas "Neticīgais Toms" varoni, un vienmēr Reinis ir paļāvies uz Visaugstāko. Ik pa laikam viņš savās piezīmēs rakstīja par leģendā nosaukto Tonelas upi. Atvadoties no aizgājušiem tuviem cilvēkiem, iededzot sveci, viņš iedomājās stāvam uz Tonelas upes krasta, kas šķir dzīvo pasauli no mirušo pasaules. Pienāca laiks, kad no viņa dzīves aizgāja Zelma, un tie bija grūti laiki, līdz Astra nostājās Reinim līdzās viņa smagajās un vieglajās dienās.

Tagad mēs stāvam Tonelas upes krastā un noraugāmies sveču plīvā. Bet vienā no tiem daudzajiem slāņiem, kādos norit mūsu dzīve, Enfīldas pilsētiņā, Londonas ziemeļos, kādā mājā katru dienu skan klasiskā mūzika un Reinis no rītiem pieraksta savus sapņus. un tajos esam arī mēs.

Anita Rožkalne, BRĪVĀ LATVIJA Nr. 23 (1104)  2009.gada 6.jūnijs - 12.jūnijs