Dažas dienas pirms Ziemsvētkiem 1964.gada decembri, Īberlingenā pie Bodenes ezera mira dzejniece un čaklā latviešu lirikas tulkotāja vācu valodā Elfrīda Ekarde-Skalberga. Viņa piedzīvoja cienījamu vecumu, jo pēc dažiem mēnešiem varētu svinēt 81. dzimumdienu. E. Ekarde- Skalberga bija vairāk pazīstama kā latviešu dzejnieku un rakstnieku darbu tulkotāja vācu valodā, bet mazāk kā dzejniece, jo kaut bija au gusi divu, pat triju valodu lokā, dzejoja savā mātes valodā — vāciski. Sīs mātes valodas pārākums vienā ziņā bija izdevīgs visai latviešu lietai: Elfrīda Ekarde-Skalberga tul koja ar lielu sirdsdedzi latviešu rakstnieku danbus vācu valodā. Jau tūlīt Latvijas sākuma gados viņa nenoraidīja ne aicinājumus, ne lūgumus tulkot. Pirmais lielākais darbs ko viņa pārtulkoja, bija Annas Brigaderes pasaku luga Sprīdītis. No Raiņa darbiem viņa izvēlējās savai nosliecei tuvāko darbu, saistītajā valodā rakstīto lugu Pūt, vējiņi. Pa vidam viņa pārtulkoja arī vairākus Poruka stāstus un tad pievērsās sev tuvākajam novadam dzejai. Viņa sastādīja un pārtulkoja vāciski latviešu dzeju antoloģiju — Lettische Lyrik, ko pirms 40 gadiem izdeva Anša Gulbja apgāds Rīgā. Šo pašu antoloģiju, papildinātu ar vidējo un jauno dzejnieku darbiem, 1960. gadā izdeva Hiršheidta apgāds Hanoverē, Latviešu nacionālā fonda atbalstā. Bez tam E. Ekarde-Skalberga Latvijas un latviešu vārdu populārizēja arī Vācijas, Šveices un Austrijas laikrakstos, rakstīdama par latviešu kultūru. Arī savos literārajos vakaros, ko rīkoja Bodenes ezera rakstnieku apvienība, Ekarde-Skalberga blakus savām un no krievu valodas tulkotajām dzejām, lasīja arī latviešu dzejnieku darbus. No vidējās paaudzes dzejniekiem viņai vistuvākais bija Andrejs Eglītis, bet no jaunajiem Andrejs Pablo Mierkalns. Tā kā viņa rakstīja vāciski, tad latviešu saimei viņas dzejas bija nepazīstamas. Skalberga vāciski tulkoja krievu dzejniekus, sevišķi iemīļojusi viņa bija Puškinu. Savā dzimtenē Latvijā Elfrida Ekarde-Skalberga strādāja vācu laikrakstos. Kādu laiku viņa vadīja Rigaer Neueste Nachrichten un arī Rigasche Rundschau literāro daļu. Par tiem laikiem viņai bija uzkrājies daudz atmiņu, kuras, varbūt, ir fiksētas viņas atstātajos manuskriptos. Kādu laiku viņa bija arī Vācijas sūtniecības Rīgā preses referente, bet Vācija, kā lielā dzimtene, viņai nebija pašmērķis. To pierādīja viņas nostāja Latvijas vāciešiem repatriējoties. E. Ekarde-Skalberga nedevās uz Vāciju, bet palika Latvijā līdz pat boļševiku ienākšanai. Elfrīdu Ekardi-Skalbergu apbedīja Iberlingenas kapos pāris dienas pirms Ziemsvētkiem. (Latvija, 16.01.1965)