Dzīves gaitas viņš sācis 1924. gada 30. aprīlī Rīgā, kur pavadījis savas skolas gaitas un rosīgi darbojies skautu organizācijā. Pēc Viļa Olava komercskolas beigšanas 1943.gadā vasaru strādāja kūdras purvā. Rudenī sekoja darba dienests Vācijā — vispirms Husumā, tad Travemindē. Pēc tā viņu iesauca dienestā Latviešu leģionā. Pēc Lauenburgas instruktoru skolas beigšanas sekoja kauju gaitas Pomerānijā. Pēc izlaušanās no ielenkuma piedalīts 15. divīzijas fizilieru bataljonam un piedalījās Berlīnes aizstāvēšanas kaujās. Tur ievainots un ievietots Verder an der Havel kara slimnīcā. Šī slimnīca 3. maijā krita krievu rokās un pēc apārstēšanās viņa gaitas turpinājās krievu gūstā, no kura viņu atbrīvoja tikai 1949. gada decembrī. Viņa veselība bija smagi cietusi, un to vajadzēja uzlabot gan slimnīcā, gan mājās Hamburgā, kur bēgļu gaitās mita arī viņa māte. Šeit Harijs pievienojās DV Hamburgas nodaļai un kopš tā laika arvien ir izpildījis kādu amatu nodaļas valdē. Viņam 1981.gada 24. aprīlī piešķirta DV Zelta nozīme.
Pēc atveseļošanās Harijs uzsāka tautsaimniecības studijas Hamburgas universitātē un iestājās Fratemitas Imantica korporācijā. Pēc 27 gadiem kuģniecības firmā viņš baudīja pelnīto atpūtu. Hamburgā viņš uzsāka arī ģimenes dzīvi, un viņa dzīves biedre Dr. Olga Nātriņa ir rosīga vanadze. Viņu kopdzīve ir svētīta ar diviem bērniem — Māru un Pēteri un trīs mazbērniem. Viņš bija vēlējies Latvijas ciemiņiem parādīt Hamburgu, bet
izkāpjot no pazemja saļimis. Arī slimnīca, kurā viņš tika nogādāts, vairs nevarēja viņu glābt, un 1995. gada 27.augustā beidza pukstēt viņa sirds. Dziļās sērās skumst viņa tuvinieki un viņa nodaļas vanadzes un vanagi.

Avots: Brīvā Latvija, 25.09.1995