Dienesta pakāpe: serž.

Kapu fotogrāfija fotografēta 2017.gadā Jaundubultu kapos.

Jūrmalā Mellužos līdzās tirgum joprojām stāv noplukusi divstāvu koka ēka, kurā visu krievu laiku atradās un joprojām atrodas draņķīga pelmeņu ēstuve, bet otrpus koncertu laukumam, kurā joprojām pulcējas pļundurigi krievi alus dzērāji, stāv šodien no krievu pionieru bļaurības pieklusušas vasarnīcu ēkas. Kādreiz vasarnīcas piederēja jūrmalnieku Kodolu ģimenei, bet pelmeņu ēstuves namiņš bija skaisti sakopts un to katrs te zināja kā "Balto krogu". Kara, pasaules un okupācijas vējos no šejienes izgaisis Kodolu ģimenes vārds, un nu vairs retais atceras, ka Baltais krogs un pieminētās vasarnīcas piederēja šai ģimenei.
1943. gada 16. aprīļa vakarā pie Kodoliem bija viesības, kurās bez kuplās Paula Kodola ģimenes pie viesību galda sēdēja Dubultu ģimnāzijas priekšpēdējās klases zēni un meitenes. Vecais Kodols cēla galdā to labāko, kas kara laikā sarūpējams. Tur netrūka arī smalku dzērienu, bet tikai viens — tā vakara vaininieks, jaunais septiņpadsimtgadīgais Harijs Kodols — dzērieniem nepieskārās, virpinādams pirkstos glāzi saldinātas mājas limonādes. Bija dejas, bija valodas, bet tajā visā jautās liktenīga nolemtība. Harijs kādai savas klases meitenei dejojot sacīja: "Gan jūs visi par mani vēl dzirdēsiet."  Otrā dienā Harijs Kodols savā dienasgrāmatā ierakstīja pirmās rindas: «Sākas manas karavīra gaitas. Esmu atstājis savas mājas, savus piederīgos, savus bezbēdīgos skolas gadus, lai uzvilktu karavīra tārpu un ar ieroci rokās dodos pildīt savu svēto pienākumu pret savu tautu un pret tiem 34.000 tautiešiem, kuru asinis un ciešanas sauc pēc atriebības. Boļševisms ir lielākais Latvijas ienaidnieks un tikai tā pilnīga iznīcināšana ir ķīla tam, ka Latvija dzīvos mūžīgi..."
Nesen par Harija Kodola dienasgrāmatas fotokopiju daži atdzimšanas laika pīlāri, redzami latviešu leģiona veterāni izrādījuši remdenu vienaldzību un šaubu izteikumus: vai dienasgrāmata varētu būt īsta. Varēja redzēt, ka kāds to pēc kara pārrakstījis un tai trūkst tiešas norādes uz autoru, kaut gan no teksta un fotogrāfijas nerodas šaubas, kam tā pieder.
Izlasot dienasgrāmatu, acu priekšā nostājās dedzīga, jauna Latvijas patriota tēls, kas īsā laikā no ģimnāzista ideālista pārtop par profesionālu karavīru, kam karavīra pienākums un gods ir augstāks par visu. Lūk, pirmā grāmata topošās Latvijas armijas kareivjiem un jaunajiem virsniekiem!
Dienasgrāmatas paskopās rindas, kas pavada Hariju Kodolu no 1943. gada 17. aprīļa līdz 1945. gada 8. maijam neviļus liek jautāt par viņa tālāko likteni. Dienasgrāmatai pielikts punkts ļoti dramatiskā situācijā: "...Mūsu pozicijām tuvojas trīs krievi un tiem seko gara vaņku kājnieku kolona, kas izvēršas ķēdē un ieročiem rokās pienāk mums uz 300 metriem un nogulstas. Vairāki vaņku virsnieki, starp tiem arī latvieši, pienāk pie mūsu rotas kamandiera un uzaicina mūs nolikt ieročus un padoties gūstā! Lepno, varonīgo 19. divīziju uzaicina padoties gūstā!... Nekad, nekad! Mirt, bet šo kaunu neredzēt!...
Kas notiek ar Hariju Kodolu tālāk? Kā izglābusies šī dienasgrāmata, ja krievi tik tuvu Kurzemes cietokšņa aizstāvjiem un gūsts vai kauja neizbēgama? Visu atbilžu joprojām nav. Taču zināms, ka Harijs bijis Kurzemes partizānu vidū, jau dažas dienas pēc kapitulācijas pārģērbies apmeklējis vecākus Jūrmalā, ticies ar skolas biedriem un pat nosūtījis vēstuli uz salto Krievzemi savai 1941.gadā izsūtītajai klases biedrenei Ligitai Dreifeldei (Sandras Kalnietes mātei), ko tā saņēmusi. 1945. gadā 19. decembrī Harijs ar kādu cīņas biedru partizānu grupas uzdevumā ierodas Zemītē, lai pagastmājā paņemtu okupantu varas dokumentus un zīmogus. Viņiem sacīts, ka te nav bruņotu sargu, bet, verot durvis, milicis atklāj uguni no mašīnpistoles un ievaino Harija biedru. Krievzemes, Vidzemes un Kurzemes kaujās rūdītais karavīrs acumirklī iznīcina milici, savāc dokumentus un piesien pie krēsla telefonisti. Taču apzinīgā komjaunava, kas, iespējams, vēl šobaltdien dzīvo Zemītē vai Tukuma pusē, varonīgi ar zīmuli zobos uzgriež Tukuma Čekistu tālruņa numuru un paziņo tiem. Nepazīdams partizānu piesardzību, drošais karavīrs iet pa lielceļu, pa kuru jau šurp automašīnā drāžas brīdinātie izstreblķeļi... Cilvēki atceras, ka šaušana bijusi visai nikna. Taču sniegs togad dziļš, bet vajātāju daudz un pārāk tuvu. Nošauto čekisti aizveduši uz Tukumu un izlikuši laukumā, kur tas atradies vairākas dienas, tad aprakuši kādas Tukuma kapsētas malā. Harija māte, nojautas vadīta, ieradusies Tukumā, klīdusi, neiedrošinādamās pieiet klāt dēlam un iztālēm izsekojusi pat aprakšanai.
Joprojām ik gadu Mellužos pulcējas bijušie Harija Kodola klases biedri — daudzi no viņiem, tāpat kā Harija māsas, nokļuva brīvajā pasaulē — taču kāds pusotrs desmits, kas jau sirmi kļuvuši, pārrunā senās atmiņas, aplūko skolas gadu fotoattēlus un piemin Hariju — cildāko, biedriskāko, sportiskāko un cerīgāko no visiem, kurš krievu okupantu dēļ daudz nepaguva savas tautas labā.
Harija Kodola dienasgrāmata klasesbiedriem un draugiem bija atklājums. Viņi par to nekā nebija zinājuši. Jācer, ka jaunā, dedzīgā Latvijas patriota karavīra dienasgrāmatu redzēsim iespiestu kādā izdevumā.

Avots: Laiks, 08.07.1992