Henrihs Graftio ir dzimis Daugavpilī dzelzceļnieka ģimenē, kura cēlusies no Nīderlandes muižnieku dzimtas.

XVIII gs. beigās šīs dzimtas pārstāvji pieņēma Krievijas pavalstniecību.

Tēvs bija inženieris, būvēja Krievijā dzelzceļus. Jau bērnībā Henrihs sapņoja par ātrgaitas vilcieniem, un vecāki no savas puses rūpējās, lai dēls iegūtu labu izglītību.

Mācījies Novorosijskas universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē Odesā un Pēterburgas Satiksmes ceļu inženieru institūtā.

Mācību laikā H.Graftio neiesaistījās revolucionārajā darbībā, nepiedalījās sabiedriskajās aktivitātēs, bet visu savu laiku veltīja inženiera studijām.

No 1896.g. līdz 1900.g. iepazinies ar hidroelektrostacijām un elektriskajiem dzelzceļiem Eiropā un ASV.

Izstrādājis Krimas un Aizkaukāza dzelzceļu elektrifikācijas projektus, daudzu HES projektus Krievijā.

Pēc viņa projektiem Krievijā tika uzbūvētas pirmās industriālās hidroelektrostacijas:

• 1903.g. "Belij Ugolj" uz Podkumokas upes pie Esentukiem
• 1905.g. uz Voukšas un Malaja Imatra upēm
• 1911.g. Volhovas HES pie Sankt Pēterburgas

Piedalījies arī dzelzceļu elektrifikācijas projektos.

1906.gadā H.Graftio vadībā tika izveidots Pēterburgas elektriskais tramvajs. No

1907.gada – Pēterburgas Elektrotehniskā institūta pasniedzējs, no 1921.gada – profesors.

Pēc padomju varas nodibināšanas piedalījies GOELRO plāna sastādīšanā, daudzu HES būvēšanā Krievijā.

Otrā pasaules kara laikā palīdzējis enerģētikas rūpnīcu un iekārtu evakuācijā uz Vidusāziju.

Miris 1949.gada 30.aprīlī Ļeņingradā (Sanktpēterburga).

Daugavpilī H.Graftio vārdā nosaukta iela.