Gustavs Noske (vācu: Gustav Noske; 1868. gada 9. jūlijs — 1946. gada 30. novembris) bija Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas politiķis. No 1919. līdz 1920. gadam bija pirmais Reihsvēra ministrs (aizsardzības ministrs). Iemantojis atpazīstamību ar to, ka pēc Pirmā pasaules kara apspieda vairākas kreiso spēku sacelšanās dažādos Veimāras republikas rajonos, nepieļaujot Oktobra revolūcijas notikumu atkārtošanos Vācijā.

Biogrāfija

Dzimis Brandenburgā. Pēc profesijas bijis grozu pinējs. Politisko karjeru uzsācis kā viens no arodbiedrību kustības dalībniekiem. Vairāku politisko avīžu žurnālists un redaktors. Kā Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas biedrs 1906. gadā tika Noske tika ievēlēts Reihstāgā. Reihstāgā darbojies līdz 1918. gadam. Specializējies militārajā un koloniālās politikas jomā.

Noske tika uzskatīts par pragmatisku un mērenu uzskatu cilvēku, tomēr daudzi viņa partijas biedri pauda sašutumu par viņa nostāju dažādos jautājumos, piemēram, par to, ka viņš parlamenta balsojumā atbalstīja jaunu karakuģu būvi, lai arī sociāldemokrāti ieturēja stingru pretkara pozīciju. Noske paskaidroja šo savu lēmumu ar to, ka tas dos darbu ostu strādniekiem.

Izveidojoties pirmajai Veimāras republikas valdībai 1919. gadā, Noske ieņēma Reihsvēra ministra posteni. Pazīstams ar to, ka apspieda komunistu un citu kreiso spēku sacelšanās 1919. gada sākumā. No 1919. gada 10. janvāra līdz 17. janvārim viņš ļāva brīvkorpusiem kopā ar Reihsvēra karavīriem, kurus komandēja ģenerālis Litvics, apspiest spartapaktistu sacelšanos. Sacelšanās līderi Roza Luksemburga un Karls Lībknehts tika nošauti. 1920. gadā viņu amatā nomainīja Oto Gesslers neilgi pēc Kapa puča.

Kopš 1920. gada bija Hanoveres provinces galva. Pēc nacistu nākšanas pie varas tika atcelts no šī amata (1933. gadā). 1944. gadā viņu arestēja Gestapo aizdomās par dalību 20. jūlija atentātā pret Ādolfu Hitleru. Kara beigās viņu atbrīvoja sabiedroto spēki. Noske 1946. gadā nomira gatavojoties lekciju tūrei ASV.