Pavasara dienās, pašā dzīves plaukumā no mums šķīries Latvijas patriots Guntis Sokins. Pirms diviem gadiem žurnālā "Mājas viesis" par Gunti bija rakstīts: "Viņa dzīve noteikti būtu izvērtusies pavisam citāda, ja pēc savas dabas viņš nebūtu tik liels dumpinieks. Tad pagātnē nebūtu sēdēšana čekas kambaros un Šķirotavas cietumā, politiskā patvēruma meklēšana Kanādā, dzīve svešumā un atgriešanās dzimtenē." Kopš raksta publicēšanas pagājuši tikai divi gadi, bet slimība darījusi savu. Limbažu kapsētā no Gunta atvadījās vecāki, radi, darba kolēgas, klasesbiedri, kā arī draugi, kas iegūti dzīvojot Kanādā, ziedus sūtīja arī skolas biedri, kas mīt ASV. „Svešumā dzīvojot, es īstenībā atradu savas dzīves piepildījumu. Ja nebūtu emigrējis uz Kanādu, nezinātu, ka ir tāds arods - interjera dekorātīvā krāsošana - un ka tieši šī nodarbošanās ir manas dzīves aicinājums. Jaunībā es vēlējos mācīties par juristu, taču labi apzinājos, ka padomju Latvijas augstskolas durvis pretpadomju darbības dēļ man ir slēgtas," intervijā „Mājas viesim" atzina Guntis, kurš savulaik mācījās Rīgas 7. vidusskolā. Šīs skolas vadība bija izteikti komunistiski orientēta, bet skolēni izcēlās ar pretpadomju darbību. 18. novembrī skolēni lika ziedus pie Čakstes pieminekļa, vēlāk Guntis Sokins ar domubiedriem drukāja pretpadomju aģitācijas lapiņas, lasīja aizliegtās grāmatas, kuras uz Latviju veda Minsteres Latviešu ģimnāzijas skolēni. Astoņdesmito gadu sākumā Guntis jau bija nonācis Valsts Drošības komitejas (VDK) uzmanības lokā un vairākas dienas pavadījis „stūra mājas" drēgnajos pagrabos. Tad viņš ar cīņu biedru Haraldu Burņicki aizbrauca uz Maskavu, lai ASV vēstniecībai lūgtu politisko patvērumu. Vēstniecībā iekļūt neizdevās bet pēc atgriešanās mājās puišus apcietināja. Trīs gadus Guntis atradās apcietinājumā Šķirotavas cietumā. Pēc atbrīvošanas viņa gars nebija salauzts. Guntis iesaistījās Latvijas cilvēktiesību aizstāvēšanas grupas „Helsinki-86" Rīgas nodaļā un LNNK jaunatnes nodaļā. Aktīvi demonstrēja par PSRS armijas izvešanu. 1989.gadā kā LNNK pārstāvis tika ielūgts uz Vispasaules latviešu jaunatnes kongresu Somijā. No Latvijas pienāca ziņas, ka tiek arestēti LNNK jaunatnes nodaļas biedri. Sazinoties ar Daugavas Vanagiem un Kanādas vēstniecību, Guntis lūdza politisko patvērumu un gada nogalē ieradās Toronto. Svešajā pilsētā Guntis rada patvērumu pie Haralda Ozola. Vispirms vajadzēja sākt ar angļu valodas apguvi. Guntis šim nolūkam apmeklēja imigrantiem paredzētos kursus. Viņa pirmais darbs bija pie Andreja Rītiņa, mums labi pazīstamā pavāra Mārtiņa Rītiņa brāļa. Guntis kļuva par profesionālu dekoratīvo krāsotāju, savu darba prasmi pilnveidoja arī Milānā. Lai arī Guntis izjuta vilinājumu palikt Kanādā, viņš redzēja, ka cietumā pavadītie gadi un cīņa pret padomju varu ir nesusi augļus, Latvija bija atguvusi neatkarību. Mājup viņš atgriezās 1997. gadā. Rīgā Guntis veidoja interjerus , veica dekorātīvo krāsošanu ēkās, dzīvokļos, birojos, baznīcās. Gunta vectēvs pēc tautības bija igaunis un viņa īstais uzvārds ir Sohkens, to padomju okupācijas ierēdņi ar vieglu roku pārveidoja par Sokinu. Par Latviju šodien Guntis teica: „Šī nav tā sapņu Latvija, par kuru mēs savulaik cīnījāmies, mēs to redzējām pavisam citādu. Bet, paldies Dievam, ka Latvija ir brīva, kaut arī neatbilst mūsu kādreizējam sapņu tēlam." Vieglas smiltis tev, Gunti, varbūt tur, debesīs, ir mūsu īstā Latvija!"

Avots: Laiks, 15.05.2010