Ceturtdienas, 7. augusta, rītā pēc nedēļu ilgas smagas slimības 76 gadu vecumā no mums šķīrās skolotāja un rakstniece Gunta Micāne.

Kas paliek? Agrākajiem Jelgavas 1. internātskolas, Jelgavas Mūzikas vidusskolas skolēniem, kā arī audzēkņiem latviešu valodas pulciņā «Jundā» tie ir skolotājas gara dotie spārni, kas palīdz iet tālāk, arī tad, kad pašas skolotājas vairs līdzās nav. Paliek dzejoļi, skolēnu lugas, raksti un atmiņas par sarunām, kad, klausoties viņas atklāto, bagāto un cerīgo valodu, jauki pazuda laiks.

Līdzās divpadsmit grāmatām, no kurām pirmo «Grēksūdze vējam» Gunta Micāne pati izdeva 1996. gadā, viņa publicējās presē. Padomju laikos «Skolotāju Avīzē», kur varēja būt vairāk brīvdomības nekā kompartijas kontrolētajos lielajos laikrakstos. Mūža nogalē Gunta Micāne rakstīja «Zemgales Ziņām». Turklāt drosmīgi, nebaidoties no dažiem stulbiem interneta komentāriem, arī «blogoja» «Ziņu» portālā, ko lasīja latvieši, kuri mīl dzimteni, dzīvojot svešumā.

Domāju, ka Guntai Micānei aiziešana mūžībā nebija negaidīta. Pēdējos gados viņa mierīgi sakārtoja domas, pārcilāja un papildinātus nodrukāja savus labākos rakstus par latviešu literatūras dižgariem Ojāru Vācieti un Imantu Ziedoni.

Kad 2013. gadā iznāca viņas pēdējā grāmata «Prieka pilna sirds», dzejolīši mazākumtautību bērniem, kuri mācās latviešu valodu, skolotāja intervijā «Ziņām», kā pieliekot punktu, teica: «Tas pagaidām viss.»

Mēs jau nezinām, kā būs tajā aizsaules turpinājumā. Un pirms laika to nemaz nevajag zināt.

Gaitis Grūtups, Redakcijas vārdā izsakot līdzjūtību Guntas Micānes ģimenei 
 08.08.2014. Zemgales Ziņas

http://news.lv/Zemgales_Zinas/2014/08/08/pierimusi-prieka-pilna-sirds

***

GUNTA MICĀNE

filoloģe un skolotāja,
dzejniece, rakstniece

Mani stiprības vārdi dažādos dzīves periodos bija dažādi. Septiņdesmitajos gados es dienu sāku un beidzu ar domu: ’’Izturēt un saglabāt spēkus nākamiem laikiem.” Astoņdesmitajos gados es arvien atgriezos pie Raiņa vārdiem: 

Ļauj sevim pāri darīt, jo tu liels,
Un sevi neaizstāvi, jo tu stiprs,
Un citu nesamin, jo tu to spēj
Bet pacel citu, un tu celsies pats.

Taču visam mūžam mani cauri veda brīnišķīgā krievu rakstnieka K.Paustovska vārdi: ’’Taisnība tomēr ir baltajam sniegam, kaut arī tas krīt uz melnas, melnas zemes.’’
Esmu dzimusi Jelgavā 1938.gada 7.februārī, mātei ciemojoties pie saviem vecākiem Pogu lauku ceļā 5. Pašlaik tur dzīvo mana meita, mazdēls, un viņi jau ir piektā paaudze šajā mājā. Pirmais mans dzīves gads pagāja Zilupē, kur tēvs bija robežsargu virsnieks.1939.gadā kopā ar tēvu pārcēlāmies uz Rīgu, bet 1944.gadā praktiski mūsu ģimene izira.Gan bērnībā, gan visā turpmākajā dzīvē daudz laika esmu pavadījusi Valkas rajona Kārķu pagastā, tēva vecāku mājās ‘’Mārās.’’Ja mana bioloģiskā dzimtene ir Jelgava, tad mana dvēsele noteikti ir veidojusies tur- Ziemeļvidzemē.1947. gadā sāku mācīties Kārķu pamatskolas 2.klasē, jo 1. klases vielu biju apguvusi jau mājās.1948.gadā kopā ar māti atgriezāmies Jelgavā, kur viņa sāka mācīties dr.Čaukstes māsu kursos, bet es-2.vidusskolas 4.klasē.Septiņgadīgo skolu beidzu 1952.gadā.Šajā laikā biju mācījusies pie izciliem pedagogiem - Ausmas Belmanes, Alfrēda Ogas, klases audzinātāja Pētera Meistara. Par manu ideālu kļuva latviešu valodas skolotājs Kristaps Dziedātājs, kura vadītajā drāmas kolektīvā man bija laime spēlēt galvenās lomas daudzās lugās. Lai pati kļūtu par skolotāju, 1952.gadā iestājos Jelgavas pedagoģiskajā skola, kur manu literāro ievirzi vēl padziļināja un iespaidoja skolotāja Raja Pētersone. 1956.-1961. gadam studēju Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē.

Pedagoģiskā darbība
Darbību gaitas sāku 1961.gada 16.augustā Jelgavas sanatorijas internātskolā. Direktore Z.Briģe atbalstīja manus meklējumus literatūras mācīšanā, radošo pieeju mācīšanas darbam un šeit sākās arī mana rakstnieciskā darbība. Stāsti par bērnu likteņiem, raksti par audzināšanas jautājumiem bija publicēti žurnālā ‘’Skola un ģimene’’, ’’Skolotāju avīzē’’ u.c. izdevumos. 1971.gadā mani atbrīvoja no darba ar motivējumu: par nacionālistisku uzskatu paušanu skolotāju kolektīvā.

Notikuma pamatā bija mana kategoriskā nostāja, ka cittautiešiem jāmācās latviešu valoda un kāda publiska uzstāšanās šajā sakarā. No
1971.-1982.gadam īslaicīgi strādāju Jelgavas mūzikas vidusskolā, mācot latviešu valodu, pedagoģiju, psiholoģiju, estētiku, mākslas vēsturi.Tā kā man bija publicēšanās aizliegums iepriekšējo notikumu sakarā, dzejoļus un stāstus rakstīju sev un saviem audzēkņiem. No 1982.-1984.gadam īslaicīgi strādāju Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā, noorganizējot internāta darbību un mācot mākslas vēsturi.

No 1984.-1993.gadam strādāju Juglas ģimnāzijā. Deviņu gadu laikā manu mācīto priekšmetu studēt Universitātē iestājās astoņpadsmit ģimnāzijas beidzēji, kuri šobrīd ir skolotāji, žurnālisti, arī rakstniece Inga Ābele. Manas darba metodes bija netradicionālas, to pamatā bija iedvesma un suģestēšana literatūras un sacerējumu mācīšanas procesā. 
Mans par šo tēmu plaši izstrādātais darbs ar lielu daudzumu fotogrāfiju un republikāniskās izstādes Rīgā vienkārši pazuda.
Savā 55.dzimšanas dienā no Juglas ģimnāzijas aizgāju pensijā, lai turpmākos gadus veltītu uzrakstītā apkopošanai un neuzrakstītā īstenošanai. Paralēli 1993.gada rudenī sāku strādāt Bērnu un Jauniešu Centrā “Junda”, cittautiešu bērniem mācot latviešu valodu.

Radošā literārā darbība.
Visas radošās darbības laikā esmu publicējusi ap 100 rakstu Latvijas presē, pēdējos gadus arī Kanādā iznākošajā izdevumā “Montreālas Ziņotājs” un ASV latviešu laikrakstā ”Laiks”(Times).
1995.gadā Talsu tipogrāfijā autorizdevumā iznāca mana pirmā grāmata ‘’Grēksūdze vējam’’(dzeja),
1997.gadā “Še, kur līgo priežu meži’’(proza),
1999.gadā “Piecpadsmit dziesmas Rīgai’’(dzeja),
2000.gadā “Zilais gredzens’’(dzeja),
2001.gadā “Saules mājas - Tērvetē’’(dzeja bērniem).
Luga “Slēptā kamera’’(3 cēlienos) veltīta Juglas ģimnāzijai un iestudēta tur 1994.gadā. Luga ”Klēts’’(3 cēlienos) veltīta Kārķu pagastam un iestudēt 2000.gada vasarā.
1995.gadā pēc Daugavas Vanagu aicinājuma ar savu dzeju un referātu ‘’Vajātais vārds’’ piedalījos Kanādas latviešu rakstnieku saietā. 1996.gada ziemā ASV man notika tikšanās ar latviešu sabiedrību un dzejas vakari Bostonā, Vašingtonā.

Politiskā un sabiedriskā darbība.
Uzskatu, ka katra mana mācību stunda ir bijusi politiska darbība, kura man nebija jāpārkārto, sākoties Atmodas laikam. Vienīgā politiskā organizācija, vienīgā mana partija bija Latvijas Tautas fronte, un es sevi vēl šobrīd uzskatu par tās ’’bandinieku’’, tātad priekšposteni. Līdz Atmodai Jelgavas periodā ļoti daudz darīju Zinību Biedrībā, Pedagogu biedrībā, lasot izglītojošas lekcijas neskaitāmos kolektīvos, jo mana attieksme pret abām biedrībām bija pozitīva.

2001.gada decembris.
LIIS izstrādne