15. maijā, pašā ceriņu ziedēšanas laikā, tālajā Mūžības ceļā devies Gundars Strautnieks, ilggadējs Vītolu fonda ziedotājs un draugs.

Vairāk rūgti nekā saldi ceriņi šodien smaržo arī Raunā, mazajā, gleznainajā pilsētiņā ar varenajām pilsdrupām un pašai savu Staburagu, kur pasaulē pirms 94 gadiem nāca Gundars Strautnieks.

Pirmie divpadsmit dzīves gadi tika pavadīti Latvijā, tad 1944. gadā kopā ar ģimeni nācās doties uz Vāciju. Strautnieka kungs reiz teica: ,,Kaut arī biju vēl mazs, atvadīšanās no Latvijas man bija sāpīgs pārdzīvojums. Es pirmo reizi redzēju tik daudz cilvēku raudam un dziedam ,,Dievs, svētī Latviju...”’

Strautnieki dzīvoja dažādās bēgļu nometnēs, samierinājās ar trūkumu, piedzīvoja uzlidojumus un bumbu sprādzienus. Tomēr katrā bēgļu nometnē varēja apmeklēt latviešu skolu, turpināt iepazīties ar tautas bagātajām tradīcijām un kultūru.Gundaram radās iespēja darboties skautu organizācijā, sportot, dibināt draudzību ar vienaudžiem, vienlaikus stiprinot nacionālo pašapziņu un tēvu zemes mīlestību.

1950. gadā ģimene izceļoja uz ASV. Sekoja smags darbs, dienests armijā, tad studijas Mičiganas Valsts universitātē, kur tika iegūts pedagoģijas zinātņu maģistra grāds. Daudz gadu tika pavadīts, skolojot jauno paaudzi, darbs allaž tika veikts ar visaugstāko atbildību, noteiktību, stingrību pret sevi un citiem.

Savas darba gaitas Gundars Strautnieks beidza kā Saginavas lielākās ģimnāzijas direktors. Visu mūžu viņam bija svarīgi apliecināt savas tautas darba tikumu, un, beidzot aktīvās darba gaitas, viņš teica:,,Ceru, ka attaisnoju latviešu labo slavu darba devēju vidū.”.

Gundars Strautnieks allaž spējis savienot profesionālo darbību ar viņam tik sirdij tuvo kalpošanu latviskiem mērķiem. Viņš ir ieņēmis nozīmīgus amatus vairākās latviešu organizācijās, vadījis neskaitāmas sporta kopas, darbojies vietējo biedrību valdēs, nepārtraukti informējis amerikāņu sabiedrību, publicējot rakstus par dzīvi Latvijā, bijis Amerikas latviešu apvienības (ALA) valdes loceklis, ALA Dzintara biedrs, Garezera Zelta mūža biedrs, Daugavas Vanagu Mūža biedrs un akadēmiskās biedrības konkordijas Valdemārija filistrs.

Gundars Strautnieks pats savulaik atzinis, ka viņa mūžā ir divas vissvarīgākās vērtības: ,,Mana dzīve ir veltīta manai ģimenei un latviešu tautai.” Gundara Strautnieka sirds siltumu allaž ir saņēmusi viņa ģimene: sieva Astrīda, ar kuru kopā pavadīti tik daudzi mīlestības, uzticības un savstarpēja atbalsta pilni gadi, izaudzināti dēli un meita. Vītolu fonds Strautnieka kunga dzīvē ienāca nejauši, turpmākos divdesmit gadus padarot viņu ne tikai par dāsnu Latvijas jauniešu atbalstītāju, bet arī par uzticamu draugu un domubiedru.

Reiz, kārtējo reizi viesojoties Latvijā, Strautnieka kungs pēc pavisam neilgas tikšanās un iepazīšanās ar Latvijas jauniešu skarbajiem dzīves stāstiem, atgriežoties ASV, nekavējoties izlēma dibināt stipendiju. Tad tapa vēl viena stipendija, tad nākošā... Gundars Strautnieks bija ne tikai ziedotājs - viņš regulāri viesojās Latvijā, tikās ar stipendiātiem, priecājās par viņu panākumiem, apceļoja Latviju, apmeklējot gan Brāļu kapus Lestenē, gan citas ikvienam tautietiem nozīmīgas piemiņas vietas. Visgrūtāk ir atvadīties pavasarī, kad viss zied, smaržo un dzīvo. Un ziedu ķekaros ne viens vien gluži kā bērnībā meklē ceriņziedu laimītes. Dažiem izdodas, dažiem varbūt nē, bet Gundara Strautnieka izskolotajiem Latvijas jauniešiem savulaik noteikti paveicās, satiekot cilvēku, kurš tik ļoti visu mūžu ir mīlējis savu Tēvzemi un svētījis tās nākotni ar saviem labajiem darbiem.

Ne velti jaunieši atzinuši: „Tā ir bijusi pasakaina sajūta, kad apzinies, ka ir bijis cilvēks, kurš neatstāja vienu grūtībās, kurš palīdzēja augt, bija kopā ar tevi.” Ceriņi šopavasar Gundara Strautnieka tuvajiem un mīļajiem zied citādāk- skumjāk un rūgtāk, jo tajos ir tik daudz sāpīgu domu par nepateiktajiem vārdiem un zaudēto tuvumu.

Bet šajās dienās ceriņu kupenas, violetās, zilās, un jā, reizumis arī baltās, savu smaržu gan Raunā, gan Penkulē, gan arī tālajā Amerikā sūta pavasara debesīm. Ir sācies Mūžības ceļš kādam labam, dāsnam un savu Tēvzemi līdz pēdējam mirklim tik mīlošam cilvēkam. Un šis ceļš noteikti būs ceriņu krāsā...

Tik ļoti, ļoti balts... Visdziļākā līdzjūtība Astrīdai, mazdēlam Ērikam, dēliem un visiem, kam Gundars ļoti pietrūks.

Vītolu fonds

**************************

Viņa ģimene pieņems draugus piektdien, 2026. gada 22. maijā, sākot no plkst. 11:00 Hohner bēru namā, Arnold ielā 1004, Three Rivers.
Pēc tam bēru dievkalpojums notiks bēru namā, ko vadīs mācītāja Aija Greiema.

93 gadus vecais Gundars Strautnieks no Trīsriversas nomira piektdien, 2026. gada 15. maijā, Centrica Rose Arbor Place.

Viņš dzimis 1932. gada 28. septembrī Raunā, Latvijā, Edgara un Irmas (Smukuļa) Strautnieku ģimenē. No Raunas pārcēlās uz Penkuli, Latviju, kur pabeidza 5. klasi, pirms kara dēļ tika pārvietots un nākamos 6 gadus pavadīja dažādās bēgļu nometnēs Vācijā. 1950. gadā kopā ar ģimeni ieradās ASV. Vienu gadu strādāja Misisipi štatā, līdz atkal pievienojās pārējai ģimenei Sagino, Mičiganas štatā. Pēc tam Gundars dienēja armijā no 1954. līdz 1956. gadam.

Gundars absolvēja Mičiganas štata universitāti, iegūstot bakalaura un maģistra grādu izglītībā. Gundars sāka savu darbu skolās kā sporta skolotājs Sandvičā, Ilinoisas štatā, bet mainīja dažādus darbus un amatus, līdz aizgāja pensijā kā direktors Duglasa Makartūra vidusskolā Sagino pilsētā.

1960. gada 20. augustā viņš apprecējās ar Astrīdu Kaliņu. Kopīgi audzinot četrus bērnus, viņi atrada laiku pavadīt dažādās latviešu organizācijās un pasākumos, īpaši Garezerā šeit, Triju upēs. Pēc dažiem gadiem, kas pavadīti pelnītā pensijā, Gundars palīdzēja audzināt savas meitas divus dēlus.

Gundars aktīvi darbojās Trīs upju Latviešu centrā "Garezers" un Kalamazū Latviešu draudzē. Viņš bija arī Trīs upju Lauvu kluba biedrs.

Gundars visu mūžu bija kaislīgs sportists, piedalījies daudzos dažādos turnīros, sākot no raketbola līdz volejbolam, bet vēlāk kļuva par regulāru vietējās sporta zāles Healthtrac apmeklētāju. Pēc aiziešanas pensijā viņš atrada laiku arī aktīvi darboties daudzās dažādās latviešu organizācijās. Sākot ar savu studentu organizāciju Konkordija Valdemārija kopš Mičiganas štata universitātes laikiem, līdz pat Daugavas Vanagiem, ALA, Garezeram un citām.

Gundaram patika strādāt ar cilvēkiem, taču viņš bija gribasspēka un sacensību gara cilvēks. Viņam pirmajā vietā bija latviskā izcelsme, taču viņš vienmēr atrada laiku cilvēkiem un lietām, ko mīlēja.

Viņa piemiņu joprojām lolo sieva Astrīda; dēli Andris, Ēriks un Markuss; mazbērni Erika, Ēriks, Stefans un Liene; mazmazbērni Sojers, Peitons, Raiders, Veslijs un Zoja; un māsa Breva.

Viņam aizsaulē devās vecāki: meita Monika, mazdēls Konrāds un māsa Daina.

Ziedojumus Gundara piemiņai var adresēt Kalamazoo Latviešu luterāņu baznīcai vai Garezeram. Aploksnes būs pieejamas bēru namā.

Iesniegtās līdzjūtības netiks parādītas, kamēr Hohner darbinieki nebūs apstiprinājuši to atbilstību, cienot viņu piemiņu. Tām jābūt redzamām 24 stundu laikā vai ātrāk. Paldies par sapratni.

Lūdzu, atstājiet savu līdzjūtību