Grūti ticēt, ka ir pagājis jau gads, kopš skatuves un grafikas mākslinieka Gunāra Straumēna nav vairs mūsu vidū (miris 1997. g. 24. okt.). Ļauna slimība pieveica viņu tik ātri, un viņa aiziešana nāca tik pēkšņi un negaidīti. Gunārs Straumēns dzimis Remtes pagastā 1928. gadā, sācis skoloties Jelgavā Hercoga Pētera ģimnāzijā, vidējo izglītību guvis Ansbachas nometnē Vācijā. Jau skolas laikos Straumēnu saistīja teātris, un Bostonā viņš iestājās Kārļa Veica drāmatiskajā studijā. 1957. g. Straumēns sāka darboties Amerikas latviešu teātra Bostonas ansamblī un jau ātri izpelnījās atzinīgas kritikas. Paula Jēger-Freimane, ievērojamā skatuves mākslas lietpratēja, apskatot mācekļa Frančeska lomu Anšlava Eglīša renesanses laika komēdijā "Galma gleznotājs", atzina, ka Straumēnam padodas teātrālais spēles stils: "Viņa (...) ķermenis ir viegls, vaibsti izteiksmīgi, balss modulācija spējīga, piegājiens lomai inteliģents" (Laiks, 1957. g. okt.).
Gadus vēlāk rakstniece Irma Liepsala apcerēja M. Zīverta komēdijas "Minhauzena precības" iestudējumu: "Gunāru Straumēnu ir prieks uz skatuves redzēt vienmēr. Viņa ļaunais un glūnīgais augļotājs Uksens, kā maskā, tā tēlojumā, bija viena no vislabāk nospēlētām lomām, komisks, tomēr neuzbāzīgs un smalks ("Laiks",1973. g. 13. janv.). Rakstnieks Oļģerts Liepiņš vērtēja latviešu lauku puisi Pičuku R. Blaumaņa komēdijā "No saldenās pudeles": "Lokanajam, slaikajam Gunāram Straumēnam viegli zīmēt kustīgo Pičuku. Viņam jau bagāta pieredze, un pats kā radīts tādām lomam. ("Laiks", 1976. g. 10. martā). Un Straumēna kolēga Reinis Birzgalis savā atmiņu grāmatā rakstīja par M. Zīverta traģēdijas "Vara" izrādi: "Viltīgo lielkungu Tautvili jo izteiksmīgi parādīja Gunārs Straumēns, dialogos ar Mindaugu pat izpelnoties publikas aplausus (aplausi traģēdijas norišu vidū tiešām liecināja par aktierisku veiksmi)". ("Šoreiz bez grima", GD, 1981. g.).
Vēl gribas pieminēt Straumēna atveidoto Gatiņu Raiņa tautas dziesmā "Pūt, vējiņi!" 1961. g. Viņa klusinātais, dziļi pārdzīvotais, traģisma apdvestais tēls iespiedies atmiņā kā pārākais no visiem Gatiņiem, ko gadījies skatīt gan uz skatuves, gan filmā.
Kā redzams, Straumēna ampluā bija plašs. Viņš tēloja kautrus zēnus, draiskulīgus jaunekļus, blēdīgus večus, "mīlētājus" un raksturlomas. Tāpat viņš iejutās vienādi labi dažādos žanros un laikmetu atspoguļojumos. 1981.g. Straumēns uzņēmās režijas pienākumus, iestudējot Gunāra Griezes lugu "Klematupes Elmers". Kaut iestudējums bija vieksmīgs, ALT darbs pamazām sāka apsīkt, tāpat kā pamazām sāka sarukt trimdas teātra skatītāju saime... Taču bostonieši vēl joprojām varēja priecāties par "pašu mājām" veltītajiem uzvedumiem,  kuros Straumēns piedalījās gan kā režisors, gan kā aktieris. Pēdējais "lieluzvedums" viņa režijā bija fragmenti no Raiņa "Daugavas" 1988.g. 18. nov. svinībās. Un pēdējais bija Bostonas Latviskā mantojuma fonda rīkotais "Elles Ķēķa" daudzinājums 1994. g. Noskaņu bagātajai programmai Gunārs sarūpēja tekstu, iekārtoja skatuvi un vēl līdzdarbojās, būdams aktieris un režisors.
Straumēna enerģija likās neizsmeļama. Līdztekus pienākumiem ALT viņš rosījās DV apvienībā (izpelnoties zelta nozīmi), skautu kustībā, korporācijā Fraternitas Academica, turklāt vadīja DV Jauno teātri (strādājot arī par aktieri un dekorātoru) un attiecīgos gadījumos vēl izpalīdzēja Bostonas tautas deju kopai.
Straumēns, profesionāls mākslas skolas absolvents, gadu gaitā veidojis grafisko ietērpu neskaitāmām programmām un citiem iespieddarbiem, gādājis par skatuves dekorējumu daždažādiem biedrību sarīkojumiem u.t.t. Arī žetona zīmējums 6. Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem ASV pieder viņa spalvai. Daudzveidīgs ir Gunāra Straumēna atstātais mantojums.

Avots: Laiks, 14.11.1998