Grigorijs Ņehoroševs bija PSRS un Krievijas žurnālists, kopš 2015. gada dzīvoja emigrācijā Latvijā.

Biogrāfija

Dzimis 1957. gada 5. maijā Udeļnajas ciemā Ramenskas rajonā Maskavas apgabalā, dzelzceļa inženieru ģimenē, bērnību pavadījis Balašihā, kur viņa tēvs strādāja par stacijas priekšnieku.

Ņehoroševu interesēja radioamatierisms, un viņa pirmās piezīmes Balašihas pilsētas laikrakstam bija veltītas citiem radioamatieriem un viņu hobijam. Arī vēlāk viņa vaļasprieks bija vecu radioaparātu remonts un kolekcionēšana.

1984. gadā (pēc cita avota — 1979. gadā) absolvēja Maskavas Valsts universitātes Žurnālistikas fakultāti. Stažējās arī Rīgā.

No 1984. līdz 1989. gadam laikraksta “Kņižnoje obozreņije” korespondents.

Neskatoties uz Mihaila Gorbačova apgalvojumiem par cenzūras atcelšanu, laikrakstam "Knižnoje obozreņije" nācās cīnīties ar cenzūru, tāpēc

1980. gadu beigās Ņehoroševs sāka sadarboties ar Latvijas Tautas frontes laikrakstu "Atmoda" un Rīgas laikrakstu "Sovetskaja Molodjož", kur 1989. gadā cenzūra bija vājāka.

Viņš sagatavoja vairākus reportāžas BBC. Par to viņš tika atlaists no darba ar pantu "Nepietiekama kvalifikācija ieņemamajam amatam", kas tolaik nozīmēja, ka viņam tika aizliegts strādāt šajā profesijā.

No 1988. vai 1989. gada Ņehoroševs bija BBC krievu valodas dienesta pastāvīgais Maskavas korespondents, bieži darbojās "karstajos punktos".

1990.gadi

1991. gadā viņš kļuva par pirmo padomju žurnālistu, kas saņēma oficiālu Krievijas Ārlietu ministrijas akreditāciju kā ārzemju (BBC) korespondents.

1991. gada 19.—21. augusta valsts apvērsuma mēģinājuma laikā viņš tiešraidē stāstīja no Baltā nama (Krievijas PFSR Augstākās padomes ēkas). Pēc atbrīvošanas no Forosas Mihails Gorbačovs stāstīja, ka izolācijā BBC viņam bijis svarīgs informācijas avots. Tāpēc viņš piekrita sniegt interviju Ņehoroševam. Šī bija pirmā intervija, ko PSRS vadītājs sniedza "ienaidnieka balsij", kā toreiz tika sauktas ārvalstu radiostacijas, kas raidīja krievu valodā.

1991. gadā kopā ar Dmitriju Volčeku viņš nāca klajā ar ideju par Romāna Kaļiņina kandidatūru Krievijas prezidenta amatam no Libertāriešu partijas un Seksuālo minoritāšu asociācijas.

1995. gadā pēc konflikta ar BBC vadību pilnībā pārgāja uz Krievijas presi. Bija viens no jaunā "Megapoļis Ekspress" dibinātājiem un redaktora vietnieks.

1994.—1997. g. žurnāla "Ļica" galvenais redaktors un

1997.—2000. g. "Nezavisimaja Gazeta" informācijas nodaļas vadītājs.

21. gadsimts

2000. gada augustā iekļuva nepiederošiem slēgtā garnizona pilsētā Vidjajevā, Krievijas atomzemūdeņu bāzē. 

Bija ar nogrimušās zemūdenes "Kursk" apkalpes radiniekiem viņu tikšanās reizē ar prezidentu Putinu. Ziņojumu par šīm dienām bija paredzēts publicēt 26. augustā. Taču šis "Ņezavisimaja Gazeta" numurs tā arī netika iespiests. Tika paziņots, ka tipogrāfijas iekārta ir salūzusi. 

Tikai 8. septembrī ziņojums saīsinātā veidā tika publicēts maztirgotajā pielikumā “Ņezavisimoje vojennoje obozreņije”.

2000.—2002. g.  žurnāla "Delovaja hronika" politikas nodaļas vadītājs, 

No 2002. gada "Stoļičnaja Večerņaja Gazeta" notikumu sadaļas redaktors.

No 2003. līdz 2006. gadam žurnāla “Poļitičeskij žurnal” galvenā redaktora vietnieks. Šajā žurnālā viņš cita starpā rakstīja īsus pētījumus par Putina draugiem no kooperatīva “Ozero” un komercbankas “Rossija”, kā arī izpēti par Krievijas skinhedu organizēto etnisko grautiņu saistību ar biznesa interesēm.

2006.—2007. gadā vietnes dp.ru (Zviedrijas mediju koncerna "Bonnier Business Press") galvenā redaktora vietnieks

2007.—2008. g. laikraksta "Moskovskij korrespondent" galvenais redaktors.

2008. gada 12. aprīlī laikraksts publicēja izmeklēšanu par Vladimira Putina iespējamo nenovēršamo šķiršanos un viņa romānu ar slaveno krievu vingrotāju Aļinu Kabajevu. Simtiem starptautisku mediju pārpublicēja šo ziņu.

2008. gada 14. aprīlī FSB direktors Nikolajs Patruševs izsauca uz tikšanos laikraksta īpašnieku, miljardieri Aleksandru Ļebedevu.

2008. gada 18. aprīlī preses konferencē Itālijā, atbildot uz jautājumu par iespējamo šķiršanos, Putins sacīja:

"Man vienmēr ir bijusi negatīva attieksme pret tiem, kas ar kaut kādu gripainu degunu un erotiskām fantāzijām iejaucas citu cilvēku dzīvēs." Atsauce uz gripainu degunu radās tāpēc, ka pratināšanas laikā Ņehoroševam bija stipras iesnas. Pēc tā Ņehoroševu sāka saukt par Putina personisko ienaidnieku.

Pēc publikācijai sekojošās "Moskovskij korrespondent" slēgšanas Ņehoroševs kādu laiku atradās ārzemēs, pie tam apgalvoja, ka laikraksta slēgšanai neesot nekāda sakara ar viņa publikāciju, bet tikai ar naudas grūtībām. Pēc dažiem gadiem viņš atkal atgriezās Krievijā.

No 2013. līdz 2015. gadam, tūlīt pēc tam, kad Putins paziņoja par šķiršanos, Ņehoroševs tika uzaicināts par laikraksta “Soveršenno Sekretno” galvenā redaktora vietnieku.

2014. gadā, pēc Krimas sagrābšanas viņš pameta Krieviju un devās uz Latviju, lai gan Krieviju turpināja apmeklēt. Krievijā dzīvo viņa pieaugušie bērni. Uzturēšanās atļauju viņš saņēma par investīcijām nekustamajā īpašumā.

No Rīgas viņš kā ārštata komentētājs un komentētājs sadarbojās ar laikrakstiem "Delovoj Peterburg" (piederošu Bonner Business Press), Soveršenno Sekretno, Radio Svoboda, Latvijas žurnālu 'Telegraf" un laikrakstu Postimees (Igaunija), vietnē "Moskvič", lasīja lekcijas par pētniecisko žurnālistiku Ļitovčina Radio un televīzijas institūtā (Maskava) un semināros Zviedrijā.

 Publicēja virkni detektīvstāstu.

Tūlīt pēc Krievijas atklāta iebrukuma Ukrainā parakstīja Latvijā dzīvojošo krievu protesta vēstuli, kurā Krievijas valdība bija nosaukta par "ārprātīgu diktatūru".

2026. gada jūnijā parādījās ziņa par viņa nāvi savā dzīvoklī. Miris no kļūdaini identificētām celmenēm līdzīgām sēnēm.

 Par šo nāves cēloni daži izteikuši šaubas, tai skaitā oficiāla paziņojuma trūkuma dēļ.

NEPLP 2026. gada maijā pieprasīja Google noņemt daļu meklēšanas rezultātu, kas attiecas uz Grigoriju Ņehoroševu. 

Jau pirms tam, 2024. gadā Lietuvas radio un televīzijas padome un 2025. gadā Eiropas Komisija griezās ar šādiem pieprasījumiem, pamatojot to ar ES sankcijām pakļauto Krievijas masu informācijas līdzekļu pieminēšanu rezultātos.

Apbalvojumi

1993. gadā viņam tika piešķirta medaļa “Brīvās Krievijas aizstāvis”