1904. gada 2. oktobrī Berkhemstedā (Berkhamsted), Hārtfordšīrā dzimušais angļu romānu rakstnieks, kritiķis, lugu un stāstu rakstnieks Henrijs Greiems Grīns (Graham Greene), kura darbi aplūko dažādos mūsdienu pasaules ētikas un politikas jautājums, ir ieguvis plašu kritiķu atbalstu un atzinību visā pasaulē. Neskatoties, uz to, ka Grīns nelabprāt sevi dēvēja par „katoļu autoru”, gandrīz visās nozīmīgākajos romānos viņš centās aprakstīt atšķirīgos katoļu reliģijas aspektus.

Kā galvenos autora darbus jāmin

• „Braitonas ledene” (Brighton Rock),
• „Lietas Būtība” (The Heart of the Matter),
• „Dēkas beigas” (The End of the Affair) un
• „Izdzisusī Lieta” (A Burnt-Out Case), kā arī viņa slaveno romānu
• „Slavas varenība” (The Power and the Glory).

Jāpiemin arī viņa lieliskais darbs „Rāmais Amerikānis”, kas atklāj autora lielo interesi par politiku pasaules kontekstā. Romāns arī tika vairakkārt ekranizēts.

1998. gadā režisors Džosefs Mankievičs (Joseph L. Mankiewicz) bija pirmais, kurš uzņēma filmu pēc Grīna grāmatas motīviem. Pavisam nesen, 2002. gadā režisors Filips Noijs (Phillip Noyce) uzņēma jaunu versiju, kurā, atšķirībā no pirmās ekranizācijas, tiek iekļautas grāmatas oriģinālās beigas.

Henrijs Greiems Grīns ir dzimis Berkhemstedā, Hertfordšīrā, cienījamā sešu bērnu ģimenē. Viņa jaunākais brālis žurnālists Hags Grīns kļuva par BBC direktoru, savukārt brālis Reimonds izpelnījās slavu, veltot savu dzīvi medicīnai un alpīnismam.

Pēc skolas beigšanas, Greiems Grīns uzsāka žurnālista karjeru, strādājot pat prestižajā „The Times”, taču nespēja gūt panākumus.

1927. gadā rakstnieks apprecēja Vivienu Deirelu Brauningu (Vivien Dayrell-Browning).

1933. gadā viņiem piedzima meitiņa Lūsija, bet 1936. dēls Francis.

1948. gadā Grīns pameta sievu, taču pāris oficiāli neizšķīrās.

Autora pirmais romāns „Cilvēks robežās” (The Man Within) tika publicēts 1929. gadā, kas ļāva Grīnam pārtraukt žurnālista karjeru un veltīt vairāk uzmanības paša daiļradei. Diemžēl turpmākās divas viņa grāmatas netika labi novērtētas.

1932. gadā Grīns nāca klajā ar „[Stambulas vilciens]” (Stamboul Train), kas autoram nesa nozīmīgus panākumus. Divus gadus vēlāk arī šis romāns tika ekranizēts ar nosaukumu „Austrumu Ekspresis” (Orient Express).

(fragmenti no: Edgars Žilde)

"...1934.g. Atgriežoties no brīvdienām Igaunijā, Grīns izbrauca no Tallinas pēcpusdienā, bet viņam bija jāpārsēžas citā vilcienā Rīgā. Viņam bija pāris stundu laika, un viņš devās pastaigā rajonā ap Centrālo staciju. Šķiet, ka viņam patika tas, ko viņš redzēja, un, kā liecina dažkārt atrodamās brošūras ar slavenu cilvēku domām par šo pilsētu, viņš pat ir teicis, ka tā ir ziemeļu Parīze.

Tomēr šis stāsts pilnībā bija diezgan atšķirīgs. Grīnam bija īpaša mīlestība pret noplukušo un fatālo. Viņš patiešām atzina, ka Rīga ir valdzinoša un pat salīdzināja to ar Parīzi, bet savā īpašajā stilā, grāmatā “Ceļojums bez kartēm” („Journey Without Maps”) rakstot: “Šai vietai bija raksturīgs kaut kas satrūdējis, “parīzisks”, visai vecmodīgi šokējošs...Bija sajūta, ka visa pilsēta uzdzīvo. Tas bija fascinējoši, tas neaptverami rosināja vēsturisko iztēli, bet tas nekādā ziņā nebija nekas jauns, pievilcīgs un laimīgs.”

Pusnaktī Grīns iekāpa vilcienā, kas viņu aizveda tālāk, un nākamajā rītā pamodās Berlīnē. Tur viņu sagaidīja brālis, kurš pajautāja:

“Kā Rīga un revolūcija?” - “Revolūcija?” - "Pusnaktī notika valsts apvērsums,” brālis viņu informēja. “Uz katra stūra ir ložmetēji!”...

(Maiks Koljers, eng.lsm.lv galvenais redaktors)

***

Grīns pelnīja naudu gan ar romāniem, gan arī strādājot par filmu un grāmatu kritiķi izdevumā „The Spectator”. Autors darbojās arī žurnālā „[Night and Day]”, kas 1937. gadā, pēc nepatīkamas tiesas prāvas par filmas „Wee Willie Winkie” apmelojošu kritiku, tika slēgts.

Greiema Grīna darbus var iedalīt divos žanros: šausmu romāni vai trilleri kā „Mūsu cilvēks Havannā” (Our Man in Havanna), un vairāk klasiskā stilā ieturēti darbi, ieskaitot „Slavas Spēks”, kuri vairums gadījumu raksturoja autora reputāciju. Grīns savu atzinību izpelnījās arī ar vairākām teātra izrādēm.

1949. gadā autors sarakstīja arī kinoscenāriju slavenā britu režisora Karola Rīda (Carol Reed) filmai „Trešais cilvēks” (The Third Man).

Neskatoties uz kritiķu un lasītāju milzīgo atsaucību un autora darbu atzinību, Grīns nesaņēma   prestižo  Nobela balvu literatūrā.

Greiema Grīna rakstīšanas stils ir ieņēmis stabilu pozīciju 20. gadsimta literatūras pasaules elitē. Savus romānus autors rakstīja ieturētā reālistiskā stilā, izvairoties no tolaik populāriem modernistu eksperimentiem, un arī ietērpjot un aprakstot varoņus īpašā kino raksturīgā gaisotnē. Īpaši tika padomāts arī par varoņu garīgajām un emocionālajām rakstura iezīmēm.

Vairums viņa romānu notikumi attīstījās nabadzīgos rajonos pasaules tropiskajās valstīs, ieskaitot, Meksiku, Rietumāfriku, Vjetnamu, Haiti un Argentīnu.

Grīna romāni visdrīzāk bija paši pirmie 20. gadsimta darbi angļu valodā, kuru centrālās tēmas bija saistītas ar reliģiju. Tolaik Grīnam līdztekus darbojās arī franču autors Fransuā Moriaks (Francois Mauriac), kura darbi bija zināmā mērā līdzīgi Grīna rakstītajam.

Grīns, kritizējot literatūru, vienmēr pieminēja reliģijas trūkumu mūsdienu literatūrā, kas, viņaprāt, noveda pie truliem un paviršiem grāmatu varoņiem.

Atšķirībā no citiem „katoļu autoriem” kā Ivlinu Vo (Evelyn Waugh) un Entoniju Bērdžesu(Anthony Burgess), Grīna politiskā nostāja virzījās prom no labējiem spēkiem. Daudzi autora apskatnieki, gadiem ejot, uzskatīja, ka Grīnam nav bijusi stingra politiska nostāja. Dzīves otrajā pusē gan rakstnieks bieži kritizēja tā saukto amerikāņu imperiālismu. Viņš atbalstīja Kubas līderi Fidelu Kastro. Grīns uzskatīja, ka „konservatīvisms un katoļticība ir nesavienojami partneri”.

Rakstnieks savas dzīves laikā daudz ceļoja un savus piedzīvojumus pierakstīja, sastādot piezīmes. 1935. gadā viņš atstāja Angliju un devās uz Libēriju. 1938. gadā viņš ceļoja uz Meksiku. Vēlāk arī uz Haiti, kas kļuva par viņa 1966. gadā izdotā romāna „Komedianti ” (The Comedians) sižeta mājvietu.

1966. gadā Greiems Grīns devās uz Franciju, kur viņš tikās ar Ivoniju Kloetu (Yvonne Cloetta). Šīs attiecības ilga līdz pat rakstnieka nāvei. 1981. gadā Grīns saņēma Jeruzalemes balvu, kas tika pasniegta autoriem, kas aizstāvēja cilvēka brīvību sabiedrībā.

Savus pēdējos dzīves gadus Henrijs Greiems Grīns pavadīja Šveicē.

Viņš mira 1991. gada 3. aprīlī 86 gadu vecumā.

Līdz šim latviešu valodā iznākuši vairāki autora darbi.

• 1962. gadā tika izdota romāns „Mūsu Cilvēks Havannā” (1958) (tulkojusi M. Grīnfelde),
• 1965. gadā — „Lietas Būtība” (1948) (tulkojusi Lūcija Rambeka), kā arī
• „[Rāmais Amerikānis]” (1955) un
• "Komedianti" (1966).