Dzimis 1920. gada 16. novembrī Ufas apgabalā Krievijā.

Strautiņi Latvijā atgriezās 1921. gadā un apmetās Rīgā, kur tēvs bija Rīgas Mežaparka mežsargs. Ģimenē 1924. gadā piedzima otrs dēls Ēriks. Abu brāļu uzmanību allaž saistījusi tēva darba rīku kaste, no kuras sāka pazust daži rīki, kas abiem zēniem likušies noderīgi. Tēvs, protams, viņus abus izrāja un aizliedza savai "noliktavai" tuvoties.

Beidzis Rīgas 21. pamatskolu, Georgs iestājas VEF arodskolas mehānikas nodaļā, pa vakariem mācīdamies Raiņa ģimnāzijā. 1943. gadā viņu iesauca Latviešu leģionā, 15.divīzijā, un nosūtīja uz apmācībām Paplakā. Vēlāk viņš nokļuva slavenajā 19.divīzijā un piedalījās Kurzemes lielkaujās, kur pirmo reizi tika ievainots. Īsi pirms Kurzemes kapitulācijas viņu ievainoja otrreiz un pēc mēneša pārveda uz Vāciju. Kara beigas Georgs sagaidīja pie amerikāņiem, tā sauktā neitrālā joslā. Neilgi vēlāk amerikāņu armija latviešu kara gūstekņus izdeva franču militārām iestādēm. Pēc 31 gūstā pavdīta mēneša G. Strautiņu atbrīvoja. Francijā 1947. gadā sāka ierasties pirmie latviešu bēgļi, un Georgs iepazinās ar jauku meiteni Ilgu Kļavenieci. Vecgada vakarā 40 leģionāru un bēgļu klātienē mācītājs Edgars Lappuķe abus salaulāja.
Pamazām Francijā palikušie leģionāri sāk iejusties vecās Republique de France jaunajos apstākļos, un Strautiņu pāra mājvieta kļuva par leģionāru tikšanās centru, kur rīkoja saietus, vīna garšošanu un kala plānus nezināmai rītdienai. Tur tika ari nodibināta DV Francijas kopa, ko atbalstīja sirsnīgais un atsaucīgais māc. E.Lappuķe. Vārtiem plašāk paveroties uz citām pasaules malām, Strautiņu pāris nolēma doties uz Kanādu un apmetās Montrealā, kur jau dzīvoja Ilgas brālis. Georgs Strautiņš atrada darbu lielajā Markoni uzņēmumā, kur strādāja 35 gadus, ar laiku uzkalpodamies par mehāniķu nodaļas vecāko. Strautiņu ģimenē 1953. gadā piedzima meita Rita, ko interesēja latviskā kokle un tās skaņas. Izmantodams Andreja Jansona metu, Georgs darināja meitai kokli, un Rita izvērtās par izcilu koklētāju. Pēc pirmās kokles tika darināta otrā, trešā un tā līdz veselam simtam. Pamazām kokļu darināšana kļuva par Georga vaļasprieku, jo kokļu tīkotāju netrūka. Strautiņu ģimenes mājas pagraba telpās tika iekārtota kokļu darbnīca, un Georgs kļuva atzīts kokļu meistars.
Strautiņu ģimene nopirka apbūves gabalu Sarkanās upes krastā Tērvetē, kur uzcēla vasarnīcu un iekārtoja skaistu un plašu dārzu.