Zigurda Konstanta raksts "Latvju mākslā" 2006.gadā: "Gleznotājs Georgs Šēnbergs nav pieskaitāms tiem latviešu māksliniekiem, kura vārds un daiļrade pazīstama ļoti plašam interesentu lokam. Tajā pašā laikā 20.gadsimta beigās Latvijā (un ne tikai Latvijā) māksliniekiem, kritiķiem un kolekcionāriem ir bijis pietiekami daudz iespēju klātienē iepazīt viņa mākslas darbus, lai gan joprojām trūkst albuma, kataloga, monogrāfijas, kas būtu veltīts Georgam Šēnbergam. Arī rakstu un publikāciju nebūt nav tik daudz, kā varētu vēlēties. Tādēļ katrs jauns fakts, neredzēta gleznas reprodukcija ir priecīgs notikums viņa mākslas cienītājiem un jaunatklāsmes iespēja citiem.

Mana iepazīšanās ar mākslinieku notika pakārtoti, vācot materiālus monogrāfijai par gleznotāju Jāni Pauļuku, ar kuru savulaik Georgs Šēnbergs visai bieži satikās (ar nodomu nelietoju vārdu draudzējās, jo neviens no viņiem šo vārdu nepieminēja). Līdz tam, tajās retajās reizēs, kad redzēju Georgu Šēnbergu izstāžu atklāšanās, allaž kopā ar sievu Beatu, tikai smaidot sasveicinājāmies. Un tā, kādā 1983. gada dienā devos pie Georga Šēnberga. Viņš dzīvoja Rīgā, Ģertrūdes ielas īres namā, padomju laika lielā komunālā dzīvokļa divās istabās. Tomēr visas tās reizes, kad tikos ar mākslinieku, tas notika vai nu māsas Elzas Zariņas, vai arī tā sauktajā meitas istabā. Jutu, ka apmeklētāja uzņemšana allaž sagādāja problēmas un neērtības, tādēļ centos mākslinieku pārāk neapgrūtināt. Georgs Šēnbergs par Pauļuku nevēlējās runāt, jo to viņš nedarot pēc tam, kad viņu tikšanās pārtrūkusi. Arī no Beatas netiku skaidrībā par iespējamā konflikta cēloni. Ne Pauļuku, ne Georgu Šēnbergu man neizdevās atkārtoti izprovocēt uz atklātību. Pauļuks tikai vairākkārt sev ierastā manierē Šēnbergu kritizēja par pieticību, bailīgumu, drosmes trūkumu, neattiecinot to uz viņa mākslas darbiem, bet tā - vispārīgi...

Savukārt minētā abu mākslinieku kādreizējā savstarpējā saistība manī modināja padziļinātu
interesi par paša Georga Šēnberga mākslu, viņa uzskatiem, domām. Visa tā rezultātā man radās ideja par nepieciešamību noorganizēt viņa personālizstādi. Vajadzēja daudz pūļu un neatlaidības, lai mākslinieku pārliecinātu un iedrošinātu uz šo soli. Jāatceras, ka Georgs Šēnbergs bija tās paaudzes mākslinieks, kas personālizstādes uzskatīja par lielu notikumu, ar kuru nesvaidās, kā to pašlaik dara jaunākās paaudzes mākslinieki ar izstādēm - „modes skatēm" (tā pareizāk būtu apzīmēt laikmetīgās mākslas uzbāzīgo pašreklāmas karuseli). Turklāt mākslinieku satrauca arī nepietiekams darbu klāsts, jo izstāde bija jāveido pamatā no Latvijas Mākslas muzeju apvienības un Latvijas Mākslinieku savienības kolekciju darbiem. Tomēr gala rezultātā pirmā un vienīgā Georga Šenberga personālizstāde notika laikā no 1988.gada 5.februāra līdz 27.martam Ārzemju mākslas muzejā. Tajā tika eksponēti 27 darbi (tikai pieci bija no viņa mājas) - 25 gleznas un divi zīmējumi. Izstādi apmeklēja 10336 cilvēki. Pēc izstādes sagatavoju pieteikumu ar ierosinājumu Georgam Šēnbergam piešķirt Latvijas Mākslinieku savienības medaļu. Tā viņam tika pasniegta 1988.gada aprīlī gadskārtējo Mākslas dienu laikā par 1987.gada labāko sniegumu (par astoņām gleznām) mākslā. Pēc Georga Šēnberga nāves 1989.gada 21.aprīlī Rīgā (apbedīts Meža kapos) deviņas viņa gleznas no mākslinieka atraitnes iegādājās Latvijas Mākslas muzeju apvienība Mākslas muzeja Arsenāls kolekcijai. Vairumu pārējā Georga Šēnberga radošā mantojuma (skices, pierakstus, kompozīciju uzmetumus, zīmējumus, nepabeigtus darbus vai arī tos, kurus mākslinieks nebija vēlējies atklātībai rādīt) no viņa atraitnes ieguva kolekcionārs Valdemārs Helmanis. Daļu no guvuma viņš 1992.gadā darīja pieejamu atklātas ekspozīcijas veidā elitāram mākslinieku un savu paziņu lokam virs sava dzīvokļa izbūvētos bēniņos. Neticies ar Georgu Šēnbergu viņa dzīves laikā, bet iepazinis tā mākslu 1988.gada personālizstādē, kā arī daudz uzzinājis no Beatas Šēnbergas un mākslinieka atstātajiem materiāliem, Valdemārs Helmanis kļuva par Georga Šēnberga mākslas aktīvu un neatlaidīgu propagandētāju. Diemžēl 1995.gada decembrī izbūvētie bēniņi dega, un daļa Šēnberga zīmējumu, glezna Svētelis tika neglābjami sabojāti. Izmantojot V.Helmaņa rīcībā esošos materiālus un konsultācijas, kā arī šī raksta autora sniegtās ziņas un konsultācijas, māksliniece Barbara Muižniece 1995.gadā uzrakstīja darbu par Georgu Šēnbergu un aizstāvēja to maģistra grāda iegūšanai. Diemžēl tas pieejams tikai šauram speciālistu lokam.

Jāatzīmē arī grūtības Georga Šēnberga dzīves un mākslas izpētē, kuras sagādā:

- viņa noslēgtība dzīves laikā, arī attiecībā uz saviem tuviniekiem;

- viņa dzīvesbiedres Beatas pretrunīgie atstāsti par vienu un to pašu jautājumu (gan hronoloģijā, gan saturā);

- viņa piezīmju haotiskums datējumu ziņā (visbiežāk tie vispār nav datēti);

- papīra un citu materiālu trūkums, tā izmantojot nedaudzos rīcībā esošos ļoti ilgā laika posmā;

- visbeidzot, ilgstošs darbs pie viena un tā paša jautājuma, kompozīcijas, zīmējuma, gleznas, kuru mākslinieks savās piezīmēs ne reizi vien attiecinājis uz slinkumu.

Georgs Jānis Ansis Šēnbergs bija kara laika bērns, jo piedzima 1915.gada 6.janvārī (1914.gada 24.decembrī pēc vecā stila) Rīgā, kad pirmais pasaules karš jau bija sācies. Un arī visa bērnība bija kara laika un bēgļu gaitu satraukuma, neziņas un izdzīvošanas alku piesātināta. lespējams, ka tieši šis laiks atstāja neizdzēšamas pēdas Georga psihē, veidojot labilu nervu sistēmu, zināmu noslēgšanos sevī, iekšēju pašapziņu un stūrgalvīgu mērķtiecību. Bet iespējams, ka pēdējās īpašības pārmantotas no tēva. Eduards Žanis Šenbergs bija uzņēmīgs, drosmīgs, veikls un reizē apdomīgs cilvēks. Tikai tāds varēja piedalīties 1905.gada revolūcijā un neskarts izkļūt no tās reakcijas, gan vēlāk atgriezties no Padomju Krievijas uz Latviju un vēlāk kā bijušais sociāldemokrāts palikt nerepresēts Staļina laikā Latvijā. Viņa cīņu biedrs Eduards Bīriņš savās atmiņās rakstīja, ka Šēnbergs nelabprāt mēdza stāstīt par savām revolucionāra gaitām. Pēdējos mūža gadus viņš bija īpaši noslēgts. Gadsimtu mijā Žanis Šenbergs gadus septiņus dzīvoja Londonā un nodrošināja regulāru nelegālās literatūras (galvenokārt Iskra) un ieroču transportu uz Krieviju caur Baltijas ostām - Rīgu un Liepāju, bet jau 1905.gadā viņš atgriezās Rīgā un piedalījās revolūcijā. Aktīva šo notikumu līdzdalībniece bija arī Georga māte Olga Aleksandra, dzimusi Bērziņš. Kā pirmā ģimenē 1907.gadā Rīgā piedzima Elza, tad 1915.gadā - Georgs. Tēvs strādāja par smalkmehāniķi K.Ceisa firmas fabrikā Rīgā. Kad to Pirmā pasaules kara sākumā evakuēja uz Petrogradu, arī visa ģimene pārcēlās uz turieni. Svešumā piedzima trešais Šenbergu bērns - Aleksandrs. Pēc februāra revolūcijas tēvs palika Petrogradā, bet ģimenes sievietes ar bērniem aizbrauca uz Čerņigovas guberņas Koržovkas sādžu (ap 18 km no Čerņigovas) pie Olgas brāļa sievas, kur nodzīvoja vienu ziemu. Tad vasarā, bada dzīti, devās tālāk uz dienvidiem, ceļā zaudējot visu mantību. Patvērumu šoreiz Olga ar bērniem atrada Azovas piekrastē, netālu no Jesikas pilsētas - Umanskas staņicā. Tēvs ģimeni sameklēja tikai pēc pusotra gada. Kad sākās latviešu reevakuācija uz Latviju, Žanim Šēnbergam nebija šaubu par nepieciešamību atgriezties dzimtenē. Tas nebūt nebija tik viegli - izkļūt no tālajiem Krievijas dienvidiem, kur nebija lielu latviešu kopu. Tomēr Georga tēva izdoma, enerģija un dzīves rūdījums grūtajā ceļā palīdzēja. Matrožu apsargātā labības ešelonā visa ģimene tika noslēpta vagonā ar graudiem, kas viņus noveda Maskavā. Tālākajā ceļā šķēršļu bija mazāk, un 1920.gada 20.oktobrī Šēnbergu ģimene iebrauca Rīgā. Dzīve kara izārdītajā un saimnieciski sagrautajā Latvijā nebūt nebija viegla, un tomēr cerīgāka par Padomju Krievijas pilsoņu kara šausmām un tam sekojošām saimnieciskām nejēdzībām. Tēvs darba un maizes meklējumos kopā ar ģimeni pārcēlās no vienas vietas uz otru: no Pārdaugavas Rīgā uz Plieņciemu (14 km aiz Tukuma) un, beidzot, uz ilgāku laiku Daugavpilī. Tur arī sākās Georga skolas gaitas, kuras pēc pārcelšanās uz Rīgu turpinājās 4.Rīgas pilsētas ģimnāzijā, kuru viņš pabeidza 1933.gada vasarā. Georga māsa Elza atceras, ka brālis sācis zīmēt bez kāda pamudinājuma jau Krievijā, kad viņam vēl bijis tikai četri, pieci gadi. Sākumā tas noticis ar krāsainiem zīmuļiem uz gauži nelieliem papīra gabaliņiem. Tā tas turpinājies līdz skolas laikam un arī visus skolas gadus. Dzīvojot Daugavpilī, Georga vingrinājumos ienāca „krāsu pasaule". Vēlāk grafiķis, tolaik students Pēteris Upītis, kas regulāri braukāja uz Daugavpili un bija pazīstams ar Šēnbergu ģimeni, redzēdams zēna interesi un panākumus zīmēšanā, uzdāvāja tam mūžā pirmo krāsu kasti. 

Šaubu par savu ceļu dzīvē Georgam nekad nav bijis - māksla, tikai māksla, un tikai glezniecība. Ar šādu pārliecību viņš 1933.gadā uzsāka mācības Mākslas akadēmijā. Studijas ievilkās. It kā negribīgi, kā slinkodams, ar pārtraukumiem Georgs virzījās caur akadēmijas mācību programmas dzelžainajiem džungļiem. Tā laika Padomes sēžu protokoli liecina, ka sākumā Šēnberga sekmes bijušas labas - par izpildītajiem kursa darbiem viņš regulāri saņēma uzslavas, bet tad - spējš lūzums viņa studiju gaitā. Kas bija noticis? To tagad var tikai minēt. Viņš strauji bija mainījis savu māksliniecisko rokrakstu. Man gribas apgalvot, ka tas nebija saistībā ar kādu personīgu konfliktu ar pasniedzējiem. Savās atmiņās skolotāju pulkā viņš pieminēja K. Ubānu, V. Toni un O. Skulmi, bet bez īpašām emocijām - nejutu ne naidu, ne pielūgsmi viņa vārdos. Bija noticis kāds garīgs lūzums Georga Šēnberga domāšanā, psihē, attieksmē pret mākslu vispār. Tas bija pirmais solis sava ES apzināšanā mākslā, savas individualitātes meklējumos, arī atrašanā, bet akadēmijas vadība to uztvēra savādāk, ar savu mākslas stereotipu mērauklu, un tam sekoja Padomes lēmums, kas datēts ar 1937.gada 21.maiju. Citustarp sēdes protokolā rakstīts: Georga Šenberga zīmējumos komisija saskatījusi pakāpenisku zināšanu un izpratnes pazemināšanos, tiktāl, ka tekošā semestra darbi nav vairs pat eksaminējami, un liek priekšā celt 1935. un 1936.gadā taisītos lēmumus var akta zīmēšanas klases beigšanu [..] Georga Šenberga gleznojumi netiek eksaminēti tā paša iemesla dēļ kā vakara klasē, un komisija liek priekšā anulēt agrākos lēmumus arī par Šenberga šīs klases beigšanu. [..] Georga Šenberga akta zīmēšanas un gleznošanas klašu beigšanas lēmumu atcelšanu [..] padome vienbalsīgi apstiprina.

Kā nenoliedzams dokumentāls apstiprinājums Šēnberga mākslinieciskā rokraksta izmaiņām trīsdesmito gadu beigās uzskatāma vesela rinda saglabāto zīmējumu, kuros jo spilgti izpaužas tās iezīmes, kas vēlāk Georgu atšķīra no daudziem citiem māksliniekiem - fascinējoša noslēpumainība, mākslas tēla vispārinājums, tam organiski atbilstoša forma un izteiksmes līdzekļi.

Vēsturiskās pārmaiņas četrdesmito gadu pirmajā pusē Latvijā izmainīja arī Georga Šēnberga dzīvi. Pēc 1942.gada atjaunot studijas akadēmijā viņam tā arī nebija lemts (varbūt viņš to arī vairs nevēlējās). Vācu okupācijas laikā Georgs iepazinās ar Beatu, nedaudz vēlāk viņi uzsāka kopdzīvi un apprecējās. Tajā pašā laikā viņš bija dziļi sevī noslēpis uzšķilto mākslas dzirksteli, lai neļautu tai apdzist; iznesa to cauri vācu okupācijas armijai un Staļina lēģerim, lai piesardzīgi un slēpti to iedegtu pēckara nelabvēlīgajos vējos. Vācu okupācijas laikā Georgs bija tajā neapskaužamajā vecumā, kas vairumu latviešu jaunekļu turpmāko dzīvi pret pašu gribu ievirzīja traģiskajā kara notikumu virpulī. Arī viņam neizdevās izvairīties no tā - 1944.gada augustā viņš tika iesaukts vācu armijā un nosūtīts uz apmācību nometni Polijā. Saslimis ar difteriju, viņš, pulvera dūmus tā arī neodis, sagaidīja kara beigas. Šēnberga atrašanās vieta atņēma viņam izvēles iespējas. No padomju zonas bija tikai viens ceļš - austrumu virzienā. Georga dzīves biedre Beata stāstīja par viņa atpakaļceļa likstām - faktiski liktenīgu sakritību. Georgs Šēnbergs vārda burtiskā nozīmē nogulēja ešelonu, kas viņa likteņa biedrus noveda līdz Rīgai. Toties nākošā ešelona braucēji tiešā ceļā nokļuva filtrācijas nometnē Komi APSR. Par laimi Šēnbergam tur nebija jāpavada daudz ilgāk par gadu, un 1946.gada vēlā rudenī viņš ieradās Rīgā. Tā tomēr bija tikai iluzora fiziskā brīvība. Režīms viņu neaizmirsa. Par to liecina vien Mākslas akadēmijas izziņa, kas bija adresēta iesniegšanai Valsts Drošības ministrijas filtrācijas nodaļai un milicijai. Ja tam piepluso vēl gaļas mašīnai līdzīgo totālitāro mehānismu, kas centās pilnīgi samalt mākslu, audzināja, pāraudzināja un sodīja māksliniekus, tad saprotama tā radošā (ne)gaisotne, kurā tolaik atradās Georgs Šenbergs.

Šēnbergs atklājās darbu skaitā, formātos un visādi citādi pieticīgi un kautri, bet māksliniecisko kvalitāšu un profesionālās varēšanas ziņā - pārliecinoši, kā pilnībā nobriedis mākslinieks. Tas notika 1966.gadā, kad Georgs Šēnbergs debitēja akvareļu izstādē Rīgā ar izmēros gauži necilu (15x20 cm) darbu Jumti. Tobrīd viņam bija piecdesmit viens gads! Un paradoksāli šķiet arī tas, ka darbu uz izstādes komplektēšanu aiznesa nevis viņš pats, bet gan dzīves biedre Beata. Tikai viņas pierunāts, Georgs Šēnbergs savu mākslu bija „spiests" atklāt pārējo acīm. Arī iemesls bija gauži prozaisks - vajadzēja pēc iespējas ātrāk iestāties Mākslinieku savienībā. „Padomju komunālā paradīze" ar tās viltīgajiem paragrāfu džungļiem spieda rūpēties par tiem nelielajiem garantiem, ko iespēja dot piederība Mākslinieku savienības radošajai saimei. Beata allaž bija enerģijas pilna un ģimenes saimnieciskās rūpes faktiski iznesa uz saviem pleciem. Viņa bija tā, kas Georgam nodrošināja iespēju visu mūžu nodoties tikai mākslai. Nereti tā bija tāda galu savilkšana kopā, vai citādi sakot - dzīve uz nabadzības robežas, bet radošā brīvība tā bija. Un tādiem māksliniekiem, kas necenšas pēc lētas karjeras, sevis apslavēšanas vai naudas pelnīšanas, iztopot lētai publikas gaumei, tas nav maz. Tas ir pat ļoti, ļoti daudz. Pie tādiem (nebūt ne tik daudziem) māksliniekiem nenoliedzami ir jāpieskaita Georgs Šēnbergs. Es viņā saskatu iekšēji nesaraujamu radniecisku saistību ar 20.gadsimta pirmās trešdaļas visas Eiropas mākslinieku romantisma garu, kurā savijušās izdzīvošanas rūpes ar bohēmu, tiekšanos pēc panākumiem un naudas, „nepärdodot" mākslas ideālus un neaprokot savu talantu. Jā, pēc piedalīšanās pirmo reizi izstādē Georgs Šēnbergs turpināja aizsākto, katru turpmāko gadu piedalīdamies kopējās izstādēs ar kādu darbu (tomēr ne mazums bija to gadījumu, kad viņa darbus noraidīja - tie neatbilda ierastajiem kanoniem) - sākumā tie bija akvareļi un zīmējumi, bet turpmāk eļļas darbi. Šajā laikā viņa daiļradei ar interesi sekoja Ojārs Ābols. Tas bija ne tikai morāls atbalsts, bet arī Šēnberga mākslas zināma atzīšana, jo Ojāram Ābolam kā aktīvam Mākslinieku savienības partijas biroja loceklim bija liela ietekme arī atsevišķu mākslinieku vērtējumos, kas savukārt tieši un netieši sekmēja mākslas darbu regulāru pieņemšanu izstādēs. Ojārs Ābols bija arī pirmais, kas deva Šēnbergam vienu no trijām nepieciešamajām rekomendācijām, lai stātos Mākslinieku savienībā. Pārējās deva Biruta Baumane un Lidija Auza. Labvēlīgs un atbalstošs 1970.gada nogalē bija arī gleznotāju sekcijas vērtējums. Georga Šēnberga uzņemšana Mākslinieku savienībā notika 1971.gada 13.janvārī tās Valdes sēdē. Kas notika tā dēvētajos stagnācijas gados, kad autoritārās politikas sviras dominēja pāri mākslas vērtējumam, bezkaislīgi liecina minētās sēdes protokola skopās rindas (starp citu, rakstītas krievu valodā): Partijas birojs, kas pirms Valdes sēdes iepazinās ar G.Šēnberga personīgo lietu, neatbalsta viņa uzņemšanu MS rindās. Šāds auksts un nežēlīgs, mākslai tāls spriedums acīmredzot ietekmēja balsošanas rezultātus. Par Georga Šēnberga uzņemšanu Mākslinieku savienībā nobalsoja 16 valdes locekļi, pret bija 13 balsis. Varbūt tas skan visai piepacelti, ja saka — Šēnbergs visu mūžu ir dzīvojis tikai mākslai un mākslā, bet reāli tas tā arī ir noticis. Viņš bija apbrīnojami nevarīgs ikdienas saimnieciskajā dzīvē, iespējams, arī negribošs darīt neko citu kā tikai zīmēt un gleznot. Un tā Georgs Šēnbergs pēc kara atsāka patstāvīgas mākslas studijas (vairs nesaistīdams tās ar vācu okupācijas laikā pamestām mācībām akadēmijā), neierobežojot sevi meklējumos un radošajos eksperimentos. Spēcīgi intraversais raksturs un ārēji nelabvēlīgie apstākļi viņa jaunrades procesu it kā iekapsulēja. Tā bija pašizolācija un pašaizsardzība, kas palīdzēja saglabāt un attīstīt radošo brīvību. lespējams, ka Šēnbergs bija vienīgais no pēckara māksliniekiem, kas absolūti un konsekventi izvairījās no sociālistiskā reālisma „skolas" un tematiskās glezniecības. Ar to viņš aiztaupīja sev radošo pazemojumu, bet reizē arī liedza tikšanos ar skatītājiem, mākslas cienītājiem un pazinējiem. Atturīgs un sevī (pareizāk sakot, savā darbnīcā - istabā) noslēdzies viņš palika arī vēlāk, kad regulāri piedalījās izstādēs. Raksturīgi, ka pat savas vienīgās personālizstādes atklāšanas reizē 1988.gada 5.februārī Georgs Šēnbergs neieradās. Neparasti? Nē, likumsakarīgi! Viņa piezīmēs saglabājies pieraksts: Tikai nekļūt populāram! (Bailes, ka tas var traucēt darīt DARBU.) 

Par Georga Šēnberga mākslu, protams, var spriest no oficiālā viedokļa, analizējot viņa darbu kompozīciju, krāsziedu un tehnisko paņēmienu arsenālu, bet tas ne vienmēr dod atbildes uz jautājumiem par viņa daiļrades saknēm un avotiem, sākotnējo ideju pakāpenisko evolūciju, radošo „virtuvi", neveiksmēm un veiksmēm, visbeidzot, par radošo procesu psiholoģisko augsni. Mana personiskā saskarsme ar Georgu Šēnbergu sākās tikai 1983.gadā - ne pārāk bieža un ilgstoša. Tad arī sāku pievērst uzmanību viņam kā cilvēkam. Par mākslu ar mani viņš runāja labprāt un daudz. Tajā pašā laikā izsekot viņa domu gaitai nebija viegli - tā apbrīnojami viegli un graciozi lēkāja no viena temata uz otru. Brīžiem tā aprāvās, lai pēc dažām novirzēm atkal atsāktos. Runāja viņš steidzīgi, bet neritmiski. Lai arī balss tembrs un sejas izteiksme bija it kā kautrīgi klusināta un labestīga, savos spriedumos un vērtējumos attiecībā uz mākslu un citiem māksliniekiem (gan vēsturiskām, gan reālām personām) viņš bija ļoti kategorisks, pat nežēlīgs. lespējams, ka šaubas bijušas studiju gados Mākslas akadēmijā, iespējams (bet maz ticams), ka tās arī vēlākajos gados ir viņu pavadījušas, bet vārdi par to neliecināja. Domāju, ka izveidot un konsekventi saglabāt spilgtu individuālitāti ir iespējams, tikai tērpjoties šādās kategorisma bruņās. Tas nenozīmē, ka Georgs Šēnbergs būtu primitīvs autodidakts mākslā. Nē, viņš pietiekami labi pazina pasaules mākslas attīstības dominantes, par ko liecina viņa personīgā bibliotēka, viņa studiju laika piezīmes. 

Mākslinieka pievēršanās pašportretam visbiežāk saistīta ar iekšēju pārdzīvojumu pašanalīzi, nepieciešamību „atrast sevi". Georga Šēnberga daiļradē nav mazums pašportretu; tomēr šis ir pēdējais no tiem, turklāt maksimāli izstrādāts un, kas vēl zīmīgāk un interesantāk, paša iesniegts izstādei. Pašportrets ir gleznots māksliniekam raksturīgajā manierē. Tas ir vienlaicīgi statisks un apcerīgs, domīgs un pētošs, noslēgts un neizdibināms, reizē parasts un neparasts. Georgs Šēnbergs atklāj sevi ne tikai mākslā, bet arī dzīvē. Interesanti, ka kompozicionāli darbā atkal izdalās ne reti viņa daiļradē vērojamās trīs krāsu joslas - šoreiz tās veido abas baltās joslas darba augš- un apakšdaļā. (Jāatzīmē, ka reproducējot dažkārt baltās joslas tiek nogrieztas, tā pilnīgi deformējot darba kompozicionālo ieceri.) No vienas puses tas it kā pieaudzē darba formātu un pārveido to no tuvu kvadrātam par izteikti vertikālē tiecošu - apcerīgāku, garīgāku; no otras puses - baltās joslas padara portretu gaišāku, sterilāku, atrautu no telpas un laika, kā arī piesātina zaļgano aizmugures fonu. Un acis... Tajās ir kaut kas zaigojoši noslēpumains, kaķiski neizdibināms.

Georgs Šēnbergs bija tik augstas raudzes mākslinieks, ka viņš spēja pilnīgi izvairīties no tiešajām ietekmēm savā mākslā, no citātiem, no atdarināšanas. Kautrība un pieticība Georga Šēnberga vizuālajā tēlā bija tikai iluzors māns. Pašapziņa, iekšējā pārliecība par savas mākslas spēku, izvēlētā ceļa pareizību cementēja viņa mākslas individualitāti. Kā jau minēts, turpat divdesmit gadu laikā pēc kara Georgs Šēnbergs strādāja it kā sev, iekšējās nepieciešamības dzīts. Tas bija sevis pilnveidošanas intensīvs laika posms. Par to liecina ļoti daudzie saglabātie zīmējumi - studijas, skices, ideju fiksācijas, projekti, konstrukcijas, kuri gan līdzīgi vairumam muzeju kolekciju un izstāžu darbiem nav datēti. Tādēļ viņa darbu hronoloģiskā atribūcija vairumā gadījumu balstās uz mākslinieka dzīves biedres Beatas atmiņas perfekciju. Līdz ar to grūti šobrīd spriest, kādēļ Georgs Šēnbergs pirmā atkušņa laikā piecdesmito gadu otrajā pusē nemēģināja kontaktēt savus darbus ar izstāžu skatītāju. Šajā laikā līdz pat sešdesmito gadu vidum Georgs Šēnbergs, no vienas puses, lielu vērību veltīja kompozīcijas jautājumiem, no otras — daudz eksperimentēja, glezniecisko līdzekļu bagātināšanai izmantojot visdažādākos paņēmienus, tos dažādojot un kombinējot. Tradicionālā eļļas glezniecība tika kombinēta ar akvareli, temperu, vaska temperu, kolāžu u.c. Interesanti atzīmēt, ka pēckara periodā Georgs Šēnbergs draudzējās ar Jāni Pauļuku, kurš arī daudz eksperimentēja, lai bagātinātu glezniecības tehnisko līdzekļu arsenālu. Manuprāt, te lieka ir runa par to, kurš no kura ir aizguvis. Guvēji bija abi, jo šādu spilgtu talantu dialogs allaž ir savstarpēji auglīgs. Savukārt tik spilgtu individuālitāšu saskaņa nekad nevar bût ilgstoša. Pauļuka un Šēnberga īslaicīgā draudzība bija apliecinājums šādai atziņai. Līdz 1969. gadam Georgs Šēnbergs kopā ar Beatu no agra pavasara ik vasaru pavadīja Tukumā. Šajā laikā spēcīga dominante viņa daiļradē bija tieši ainava. Nekādi nevar teikt, ka Šēnbergs būtu bijis žanru robežu sargātājs, nekad īpaši tuva viņam nav bijusi gleznošana plenērā. Un tomēr... Kad pēckara laika posmā gleznošana plenērā sita augstu vilni, arī Šēnbergs nepagāja garām ainavai. Šeit neliela atkāpe par Georga Šēnberga radošā procesa gaitu. Vispirms jāatzīmē, ka viņš pieskaitāms mazražīgiem māksliniekiem, jo visā savas dzīves laikā radījis nedaudz vairāk par simts darbiem - tajā skaitā gan gleznas, gan akvareļus un zīmējumus. Tas tomēr nenozīmē, ka viņš būtu maz strādājis. Gluži otrādi, bet iemesls tik pieticīgam rezultātam meklējams ļoti ilgā, mokoši lēnā sagatavošanās procesā - no sākotnējās idejas un motīva rašanās, tā variāciju meklējumiem, kompozīcijas izstrādāšanas gan ģeometrisko konstrukciju ceļā, gan apaudzējot tās ar detaļām, līdz krāsu meklējumiem, variantiem un „gatavam" darbam, kas nereti tika vairākkārtīgi pārveidots un pārstrādāts. Šis process bija ilgstošs - mēnešiem, pat gadiem ilgs. Tas reizēm tika atlikts, lai vēlāk to atsāktu ar jaunu ideju pieplūstošo spēku, reizēm paralēli tika attīstīti citi radošie impulsi, nereti ieceres palika tikai sākotnējo uzmetumu stadijā. Viss sākotnējais darbs tika veikts zīmējumu veidā. Interesanti, ka arī plenērā (tā galvenokārt bija Tukuma apkaime) Šēnbergs visbiežāk izgāja ar papīru un zīmuli. Saglabājušies viņa uzmetumi dabā, kuri reti kad datēti, bet kuros uzrādīts pulksteņa laiks un debesu puses. Šīs skices izraibinātas ar krāsu, pat toņu vārdiskām norādēm atsevišķām ainavas vietām un detaļām. lespējams, ka pirmimpulss darbam radies, vērojot nedaudzos slēpotāju vilcienus uz Tukumu. Pārējais ir fantāzijas līkloču neizdibināmais ceļš. Kā parasti, var tikai apbrīnot Georga Šenberga spējas dabas formu loģiku pārvērst ģeometrisko formu, viņam vien tikai saprotamo, sakarību ritmos un pretstatos. Tālplāna horizontālās krāsu joslas it kā disonē ar priekšplāna pakalnu apaļumiem. Bet - vai tikai pauguri? Varbūt krūšu apaļumu sārtās virsotnes, gurnu aprišu vilinoši neskartais gaišums? Mīklaina ir sarkanbikšainā figūra nesaprotamā ķermeņa vijumā, drīzāk kompozicionāli nepieciešams akcents, tāpat kā krūmāja zaļi brūnais mezglojums priekšplāna kreisajā pusē - līdzsvaram. Tas viss apcerīgi stāstošajā kvadrāta formātā. Acīmredzot tā bija impulsa fiksācija, vizuālā motīva reģistrācija idejas līmenī, lai to vēlāk mājās tālāk attīstītu. Šēnbergs bija darbnīcas cilvēks. Raksturs un laikmets viņu bija izveidojis par tādu kā gliemezi, kas vislabprātāk ieraujas savā mājoklī. Tikai šādā pašieslodzījumā, man šķiet, viņš jutās atbrīvots, pilnīgi brīvs. Lai gan Georgu Šenbergu var uzskatīt par lielisku zīmētāju ar veselu rindu zīmējumu, kam ir nenoliedzama mākslas darba pašvērtība, tomēr pats sevi viņš apzināja tikai kā gleznotāju. Kā apliecinājums skan viņa vārdi: Zīmējumus es uzskatu par sagatavošanos. Šim apgalvojumam ir racionāls kodols, jo Šēnbergs ienāca mākslā caur zīmējumu un faktiski visu mūžu, sākot no agras bērnības, nodzīvoja zīmējot. Viņa zīmējumus var uzskatīt par savdabīgu dienasgrāmatu, visbiežāk nedatētu, bet notikumu un garīgās attīstības gaitu fiksējošu dokumentu. Daudz no tā saglabājies, ne mazums arī zudis. Georga Šēnberga pēckara laikā radītās agrīnās ainavas saturiski un kompozicionāli īpaši neatšķīrās no daudzu tā laika mākslinieku darbiem. Tradīciju spēks un kopīgo iezīmju virzība nebija ļāvusi vēl pilnīgi atraisīties mākslinieka individualitātei. Vienīgi krāsziedā izpaudās Šēnberga kolorista talants, kuru vēlākajos - septiņdesmitajos gados viņš īpaši izkopa. Šēnberga piezīmēs var lasīt: Neslīpēti dārgakmeņi nemirdz. [Vai ar to nav domāts arī krāszieds glezniecībā?] Un vēl: Kolorīts. To var salīdzināt ar uguni: nesavaldīts var izraisīt ugunsgrēku, savaldīts - krietnu pavarda uguni. Jā, var teikt, ka septiņdesmitajos gados Georgs Šēnbergs bija jau pilnībā apguvis māku iekurt krietnu pavarda uguni. Šajā sakarībā Jāzeps Pīgoznis atceras kādu lielas Maskavas kopizstādes iekārtošanu, kurā viņš līdzdarbojās: Tas bija grūts, bet svarīgs darbs, jo atklājās, kas ir kas. Vispirms tika izvietoti akcenti, lielie darbi un tad apaudzēti ar pārējiem. Liek Šēnbergu [gleznu], liek vienā vietā, otrā - blakus darbs pazaudē, pazūd. Un pieliek blakus Bērziņam [gleznai], un tas arī izplēn. Jau sešdesmitajos gados, kad Georga Šēnberga daiļradē dominēja ainava, viņš nekad nešķīrās no cilvēka mākslā. Portrets un akts bija tā joma, kurai visvairāk, šķiet bija centrēta viņa uzmanība. Gribu apgalvot, ka tajos viņš izjuta savu esību, mākslas piepildījumu, tās virsotnes. Savukārt neatkarīgi, vai tā bija ainava, klusā daba, akts vai portrets, sagatavošanas stadijā Šēnbergs bija aizrāvies ar matemātiskām manipulācijām to vienkāršākajās izpausmēs: ģeometriskās konstrukcijās un gleznu proporciju vai formātu aprēķinos, kā arī kompozīciju ritmu meklējumos ar sarežģītu vienkāršo skaitu nebeidzamām rindām, kurām nav nekādas matemātisku sakarību loģikas, bet vien Šēnbergam zināma saistību sistēma. Vesela rinda izstādēs eksponēto un muzeja kolekcijās mājvietu atradušo kluso dabu, domājams, vislabāk bija piemērotas, lai brīvi risinātu kompozicionālo konstrukciju sarežģītos rakstus, krāsziedu sabalsojumus, katrā konkrētā gadījumā atbilstoši ieceres evolūcijai variējot tehnisko paņēmienu arsenālu. Var, protams, apgalvot, ka viņš sarežģīja vienkāršas lietas, bet tas nebūt nav tā. Vienkāršākais sākotnējais motīvs vai sižets viņam tikai kalpoja kā impulss darba idejas attīstībai. Un radošā procesa gaita bija tikpat sarežģīta, cik satura un izteiksmes līdzekļu ziņā bezgala piesātinātas ir Šēnberga gleznas. Ne velti viņš pats rakstīja: Māksla nav tikai glezniecība, ar to pretnostatot domas un jūtas profesionāli augstam amatnieciskumam, neizdzīvotai glezniecībai. Georga Šenberga mākslas darbi ir apbrīnojami ietilpīgi. No attāluma skatot, tie ir reizē ārkārtīgi aktīvi un tajā pašā laikā lielos laukumos, masās - neparasti līdzsvaroti. No otras puses, kontaktējoties ar atsevišķu gleznu intīmāk, redzams, ka tās krāszieds ir uzirdināts un niansēti ļoti piesātināts. Interesanti atzīmēt, ka mākslinieks nereti darbā izmantoja lupu, lai varētu labāk izstrādāt sīkdetaļas savās gleznās. Atsevišķos Šēnberga darbos vērojams cilvēka galvu un ķermeņu daļu pretskata un profila elementu apvienojums vienā tēlā. Ideja nav jauna, jo citā domāšanā balstīta, tā redzama jau seno ēģiptiešu mākslā, vēl citā saistībā tā atklājas ar kubisma mākslas tendencēm. Tomēr, šķiet, Šenbergs savos darbos pie tā nonācis pa gluži citu jaunrades ceļu, bez kāda manierisma, savas iekšējas loģikas vadīts. Reiz sarunā Šēnbergs atzina, ka ilgā mālēšana ir cenšanās uz trīs dimensiju (ne perspektīvas iluzorisma nozīmē) glezniecību. Šī cenšanās panākt neiespējamo (bet ja nu Šēnbergam tas tomēr izdevies?) - radīt telpu plaknē, neapšaubāmi izpaudās Šēnberga neordinārajā domāšanā un caur to arī viņa gleznu fascinējošā neikdienišķumā. Neviļus uzmācas doma: vai tikai šī trešā dimensija nav Šēnberga psihes koncentrēts vektors plaknes telpā. Šajā virzienā uzmanību vērš arī Georga Šēnberga paša rakstītais: Māksla var būt bez šā un bez tā, bet nevar būt bez mīta; var teikt, ka ir arī tas modernais mīts, bet tas sabiedrību ārda, ne cementē. Un patiesi - mīta valoda un tā saturā ietvertās domas sistēma rada rindu sarežģītu pārdzīvojumu mūsu apziņā. Tā, piemēram, mītiskā telpa nav adekvāta ģeometriskajai, lai gan formas ziņā tā strukturāli ir tikpat organizēta kā pēdējā. Mitoloģiska telpa ir neizprotama, mistiska un rezultātā šī prātneaptveramība transformējas arī uz objektīvo un tēlojošo - mākslas pasauli. Tieši šī mīta mistiskā klātbūtne Georga Šēnberga darbos ir tas, kas rada to noslēpumainības oreolu, kas intriģē un piesaista. Vieniem šie darbi ir kļuvuši par meditācijas ierosmes avotu, citus tie satrauc un uzbudina; mazāk ir vienaldzīgo. Tas īpaši attiecināms uz atsevišķiem portretiem, aktiem un figurāliem darbiem. Daudzos no tiem jūtama zemapziņā auklēta erotiskā, pat seksuālā sākotne - biežāk saturiski būtiskā nozīmē, retāk - vizuālā tēlā iemiesota. Savukārt pats mākslinieks tajos ielicis, šķiet, pārāk lielu psihiskā lādiņa devu. Sevi tukšojot, viņš dega un... sadega."