Dzimis Rēzeknē, miris Anglijā. Sieva Hermīne, dēli Juris, Jānis, Andrejs, Mārtiņš Rītiņš (pavārs).

Pēc 10 gadu smagas sirgšanas 27. okobra rītā Korbijā slimnīcā miris Anglijā tālu savā laikā pazīstamais DVF vadītājs darbinieks Genrijs Rītiņš. Aizgājējs atstāj dzīvesbiedri Hermīni un četrus par latviešiem uzaudzinātus dēlus — Juri, Jāni, Andreju un Mārtiņu. Pēdējie divi uz bērēm bija ieradušies no Kanādas. Izvadīšana no Korbijas Latviešu ev.-lut. baznīcas uz vietējiem "Shire Lodge" kapiem, piedaloties ap 100 pavadītājiem, notika 2. novembrī.
G. Rītiņš dzimis Rēzeknē 1910. gada 27. aprīlī. Kalpojis Robežsargu brigādē, ar dienesta vietu uz Latvijas — Padomju savienības robežas un bijis liecinieks Pad. Savienības Latvijas okupācijai.
Ģimenes dzīvi ar Hermīni Brikšu nodibinājis 1940. g. februārī  īslaicīgi darbojies policijas dienestā Codes pag. un vēlāk Bauskā. Sekojušas cīņas austrumu frontē.
No Švarcenbeckas bēgļu nometnes Vācijā ieceļojis Anglijā 1947. g. pavasarī, kur pirmos gadus strādājis ogļraktuvēs — sākumā Stokontrentas apvidū, vēlāk Rietumvelsā. 1954. g. ģimene pārcēlusies uz Korbiju, kur maizi pelnījis tēraudrūpnīcā. Jau 1948. gadā britu salās plaši izvērtusies Rītiņa darbība DV organizācijā. Bijis Stokontrentas nod. valdes pr-dis, īsu laiku darbojies Tsornej-Pitas nod. Korbijā, bijis nod. valdes pr-dis un delegāts. levēlēts zemes revīzijas kom., daudz laika veltījis saimniecisko pasākumu revīzijai Londonā. Sekoja ilgu gadu darbs zemes valdē kā valdes loceklim, vēlāk priekšsēža vietniekam, bet visvairāk pūļu prasīja saimniecības vadītāja daudzie pienākumi. Viņa darbības laikā Londonas nams nostādīts uz drošiem saimnieciskiem pamatiem un nopirkts līdzās vēl otrs nams. Septiņdesmito gadu mijā apskatīja pāris desmit dažādu īpašumu līdz 1975. g. organizācija nopirka plašo īpašumu Straumēnus Anglijas vidienē, kas lielā mērā īstenots tieši pateicoties Rītiņa neatlaidīgai uzņēmībai. Piedevām nerimtīgais vīrs sešdesmito gadu beigās pārstrādāja DVF statūtus, izstrādāja Nodaļu darbības noteikumus un Noteikumus DVF saimniecisko pasākumu darbībai, kas visi spēkā vēl tagad. Organizācijā bija tālu daudzināts un cienīts. Apbalvots ar zemes un CV atzinības rakstiem, bet 1967. g. ar DV zelta nozīmi, ko saņēma no DV priekšn. plkv. V.Januma. Arī pēc nopietnās saslimšanas 1977. g. vēl turpināja dažus gadus darboties par zemes valdes referentu līdz veselība neglābjami sabruka.
Viņsaulē aizgājis dižens latvietis un cildens DV darbinieks.

Avots: "DV mēnešraksts", 1987

Hermīne atceras: "1944. g. 28. jūlija rītā atstājām Bausku. 6.00 mūs pamodināja saucieni, ka Jelgava deg un krievi tuvojas. Tika padota vaļēja mašīna un mēs braucām ar to līdz Iecavai. Bijām uzvilkuši ziemas mēteļus, sasvieduši vanniņā kaut kādas lietas. Iecavā vācu karavīri apturēja mašīnu un lika izkāpt, jo mašīnu vajagot armijas vajadzībām. Sākās panika. Tajā brīdī nāca nākamā mašīna, un karavīri aizskrēja pie tās. Šoferis nez kāpēc vērsās pie manis, vaicājot ko darīt, un es teicu: „Brauciet!” Aizsedzu savus bērnus aiz bailēm, ka uz mums šaus, un mēs aizbraucām pa blakus ceļu. Vēl no Latvijas atceros epizodi, kad Airītēs, kur bija vācu štābs lauzītā valodā prasīju pēc palīdzības, jo pie Priekules jau tuvojās padomju armija. Man apsolīja pajūgu uz Liepāju. Piepeši viens vācu virsnieks sāka runāt latviski. Viņš bija, neatminu vairs, vai nu no Līveniem vai Medemiem. Viņš teica salīdzinot padomju un vācu režīmus: „Tie paši vēži tikai citā kulītē. Tomēr Vācijā jums būs drošāk.” 1944. gada 20. oktobrī izbraucām no Liepājas. Brauciens bija ar kuģi “Bukareste” no Liepājas uz Vēzeli Reinas krastā. Mūs ievietoja armijas barakās. Nāca amerikāņu uzlidojumi un mums lika braukt tālāk. Bijām lielāka latviešu grupa, kas ar agronoma Blūmentāla padomu devās uz Meklenburgu. Cita latviešu grupa aizbrauca uz Drēzdeni. Mēs braucām cauri Berlīnei. Berlīnē palikām uz vienu nakti apakšzemes patversmēs. Otru nakti mums neļāva tur palikt un tas bija liktenīgi, jo to sektoru sabumboja. No Berlīnes uz Meklenburgu pie Neištērlicas. Bijām lielā vācu muižā apmēram 30 cilvēki. Dzīvojām barakās, guļasvietas uz salmiem. Vīrieši strādāja lauku darbos. Tuvojās kara josla. Ar pajūgu atkal bēgām tālāk uz Šverīnu. Ceļā bija drausmīgi skati. Sabumboti ceļi, pajūgi, pa ceļiem tika dzīti koncentrācijas nometņu ieslodzītie. Bija šausmīgi skatīties, kā viņi no beigtajiem zirgiem centās plēst gaļu. Bet sargi ar pātagām dzina viņus tālāk. Šī briesmīgā aina ir palikusi manā atmiņā. Šverīnā mana ģimene apmetās ķieģeļu ceplī. Pēc laiciņa mūs atkal sāka formēt grupās un deva mašīnas, lai pārvietotu tālāk. Tas bija ceļš uz Švarcenbeku. Švarcenbekā vienu brīdi uzturējāmies lidmašīnu fabrikā. Gulējām starp visādām iekārtām. Kad blakus fabrikai atbrīvojās strādnieku barakas, tad tur arī tika ievietoti bēgļi. Nometnē bija apmēram 1000 bēgļu. Pirmais komandants bija Veilands. Švarcenbekā tikām 1945. gada pavasarī. Mūsu ģimenē bez manis vēl bija vīrs Genriks Rītiņš, divi mūsu dēli Juris un Jānis un vīramāte Anna Rītiņš. Vīrs Genriks pēc Bauskas krišanas pēdējā brīdī novilka formastērpu un kā zemnieks paguva mums pievienoties. Švarcenbekā tika sadalītas barakas un mūsējā dzīvoja ģimenes ar bērniem. Bijām 4. barakā, kurā dzīvoja 20 ģimenes. Vīrs bija barakas vecākais. Cīnījāmies ar blaktīm, bet bijām drošībā. Attīstījās sabiedriskā dzīve – koris, teātris, skola, bērnu nodarbības, draudze. Nometnē bija mācītāji Sīpols un Līventāls. Vācijā, Hamburgā piedzima mūsu trešais dēls Andrejs. Paliku Švarcenbekā līdz 1948. gada septembrim. Vīrs darbos uz Angliju aizbrauca jau 1947. gada maijā. Viņš vispirms tika lauksaimniecības darbos, bet tā kā ģimene bija liela, tad pārgāja uz raktuvēm, jo tur varēja vairāk nopelnīt. Pēc Švarcenbekas kādu laiku bijām Ventorfas caurlaides nometnē. Mums visai ģimenei bija ļoti grūti tikt uz Angliju, jo vīramāte vienmēr bija slima. Es kategoriski atteicos viņu atstāt. Un tā gadu un piecus mēnešus ar bērniem paliku vēl Vācijā. Ceturtais dēls Mārtiņš piedzima Anglijā. Mēs izvēlējāmies Angliju ar domu, ka tas būs tuvāk, kad mūsu lielajai ģimenei būs jābrauc atpakaļ uz Latviju."