Diokletiāns, pilnā vārdā Gajs Aurēlijs Valērijs Diokletiāns bija Romas impērijas imperators no 284. gada 20. novembra līdz 305. gada 1. maijam.

Diokletiāns dzimis Dioklejā (Dioclea) pie Salonas, mūsdienu Splitas pievārtē neievērojamā ģimenē. Viņa tēvs bija brīvlaists vergs.

 Diokletiāns bija imperators, kuram izdevās izbeigt tā saukto Trešā gadsimta krīzi Romas impērijā. Diokletiāna efektīvās pārvaldes reformas ļāva saglabāties Rietumromas impērijai vēl divsimt gadu, bet Austrumromas impērijai vēl tūkstoš gadu. Diokletiāna laikā imperators vairs nebija „pirmais starp līdzīgiem,” bet gan augstākās varas nesējs valstī un viņa vara tika uzskatīta par dievišķu. Diokletiāns likvidēja republikāniskos amatus. Valsti pārvaldīja ar paša ieceltu ierēdņu palīdzību. Milzīgs daudzums spiegu, kurus dēvēja par "ziņkārīgajiem," izsekoja neapmierinātos cilvēkus. Valsts administratīvi tika iedalīta 12 diocēzēs, veikta tika virkne reformu. Diokletiāns pasludināja sevi par Jupiteru, svētnīcās novietoja viņa statujas. Pat augstmaņiem viņa priekšā bija jāklanās līdz zemei. Imperatora labvēlības zīme bija atļauja noskūpstīt kāju vai ar zeltu izšūto drēbju stūri.

285. gadā, pēc uzvaras pār Romas imperetora Karusa (Carus) dēlu Karinusu (Carinus) romiešu armija par imperatoru iecēla Diokletiānu. Par savu rezidenci viņš izvēlējās Nikomēdiju Bitīnijas provincē

Valdīja vienpersoniski līdz 285.gada aprīlim, tad iecēla tronī kā "augustu" (līdzimperatoru) vienu no saviem augstākajiem karavadoņiem – Maksimiānu. Viņam pārvaldīšanā tika piešķirta impērijas Rietumu daļa ar galvaspilsētu Milānā. Pats Diokletiāns palika valdīt Nikomēdijā pār impērijas Austrumu daļu.

293. gada 1. martā Diokletiāns par "cēzariem" jeb līdzimperatoriem iecēla Galeriju (Galerius) un Konstantīnu (Constantinus) tādējādi iedibinot "tetrarhiju", jeb "četru pārvaldi", no kuriem savstarpēji sadarbojoties, katrs līdzimperators pārvaldīja ceturto daļu Romas impērijas.

Diokletiāns un Maksimiāns bija augusti, bet Galērijs un Konstancijs - cēzari. Augustiem un cēzariem bija pienākums personiski vadīt karaspēku, lai tādējādi izvairītos no jaunu imperatoru parādīšanās. Šie pārkārtojumi atrisināja dažas militāra rakstura problēmas, izdevās apspiest kolonu (vergu) sacelšanās un separātiskās tendences provincēs. Maksimiāns īpaši nežēlīgi apspieda bagaudu sacelšanos Gallijā, bet pats Diokletiāns - sacelšanos Ēģiptē taču citādi tetrarhija neattaisnojās un pastāvēja tikai ap 30 gadu, līdz 324.gadam.

Pretēji tradīcijai Diokletiāns varu nekoncentrēja Romā, bet izveidoja 4 jaunus administratīvās varas centrus tuvāk impērijas robežām- Nikomēdiju (šobrīd Izmita, Turcijā), Mediolanumu (Milāna, Itālijā), Antiohu (Antakija, Turcija) un Trīru (Vācija)

 293. gada pavasari Diokletiāns pavadīja ceļojot ar Galēriju no Sirmiumas uz Bizantiju (Stambulu, Turcijā). Diokletiāns tad atgriezās Sirmiumā, kur viņš palika visu nākošo ziemu un pavasari.

294. gadā viņš uzsāka karagājienu pret sarmatiem (Donavas provinces), un guva uzvaru pār tiem. Viņš uzbūvēja nocietinājumus sarmatu teritorijās uz ziemeļiem no Donavas, pie Akvinkas (Budapešta, Ungārija), Bononijas (Vidina, Bulgārija), Ulcisijas Veteras, Kastras Florentijas, Intercisas (Dunauivaroša, Ungārija) un Onagrinumas (Begeča, Serbija).

Jaunie nocietinājumi kļuva par daļu no jaunās aizsardzības līnijas, kuru nosauca par Ripa Sarmatica.

295. un 296. gadā Diokletiāns vēlreiz uzsāka karagājienu šajā reģionā un 296. gada vasarā guva uzvaru pār karpiem. Savas valdīšanas beigās Diokletiāns pilnībā nostiprināja aizsardzības līniju visā Donavas garumā, nodrošinot to ar nocietinājumiem, placdarmiem, lieceļiem un torņiem, kā arī nosūtot vairāk nekā piecpadsmit leģionus parvaldīt šo reģionu. Tas prasīja milzīgus līdzekļus, bet tādā veidā vismaz tika nodrošināta aizsardzība pret "barbariem".

296. g. Diokletiāna mēģinājumi ieviest ēģiptiešiem nodokļu sistēmu pēc impērijas standartiem izsauca neapmierinātību un sacelšanos.

Cēzars Galērijs (Gaius Galerius Valerius Maximianus Augustus)  kurš pārvaldīja Ēģipti, nespēja novērst nemierus Augšēģiptē, un 297. gada jūlijā vai augustā uzupators Domīcijs Domiciāns (Domitius Domitianus) pasludināja sevi par Augustu (svēto, imperatoru).

Lielākā daļā Ēģiptes, ieskaitot Aleksandriju, atzina viņa prasības.

Diokletiāns devās uz Ēģipti. 297. gada rudenī viņš apspieda dumpiniekus Tēbaidā, pēc tam devās uz Aleksandriju, kuru aplenca.

297. gada decembrī uzurpators Domiciāns nomira. Tobrīd Diokletiāns jau bija atguvis konroli par lielāko Ēģiptes daļu, izņemot pilsētas. Aleksandrija, kuras aizsardzību organizēja Diokletiāna bijušais pārvaldnieks Aurēlijs Ahilejs, kurš bija pārgājis Domiciāna pusē, noturējās pat līdz 298. gada martam. Pēc atgūšanas impērijas kontrolē Aleksandrija zaudēja spēju neatkarīgi kalt naudu, kas bija sods par sacelšanos.

Diokletiāna militārās misijas laikā Ēģiptē notika iedzīvotāju skaitīšana un pēc uzvaras Diokletiāns pārveidoja ēģiptiešu administrāciju pēc Romas standartiem.

298.g. vasarā Diokletiāns devās uz dienvidiem gar Nīlu, kad viņš ieradās Oksirinkhosā un Elefantinā. Nūbijā viņš nodibināja mieru ar Nabatijas, Blemjesas cilšu vadoņiem.

Pēc miera noslēgšanas Romas robežas pārcēlās uz ziemeļiem pie Filajes un abas ciltis saņēma kompensācijā zeltu.

Uzreiz pēc miera noslēgšanas Diokletiāns atstāja Āfriku, 298. gada septembrī nokļūstot Augšēģiptē, bet 299. gada februārī - Sīrijā. Viņš satikās ar Galēriju Divupē.

303. gadā Diokletiāns izvērsa pēdējās un vislielākās kristiešu vajāšanas Romas impērijā. 303. un 304.gados izdevis pret kristiešiem vērstus ediktus.

303.gada ediktu saskaņoti izdeva arī Diokletiāns un Galērijs pēc ugunsgrēka galmā, par kuru vainu uzvēla kristiešiem. Vajāšanas ilga astoņus gadus līdz pat 311.gadam.

305. gadā Diokletāns atteicās no varas un dzīvoja savā pilī Salonas pievārtē, nodarbojoties ar savu iemīļoto vaļasprieku - kāpostu audzēšanu.