Vai tiešām vairs nevērsies durvis, lai pa tām, tāpat kā ik rītus, kopā iesteigtos Gaida un Indulis? Jauni, gaiša dzīvesprieka pilni, tikko kā aizvadījuši uz skolu deviņgadīgo Aigariņu un vecmāmu|as ziņā atstājuši mazo Ingu. Ļoti pierastas, Gaida, bija Tavas gaitas akadēmijā, kuras Tu sāki, studējot Zootenhnikas fakultātē, pēc tam turpināji, dažreiz uz brīdi izraujoties no padomju saimniecības, kolhoza vai ciltslietu stacijas speciālista ikdienas rūpēm, lai iegrieztos pie mums ciemos, un nu jau gandrīz divus gadus veicot metodistes darbu. Daudz jauna, Induli, mums palīdzēja izveidot Tava asā doma. Nav pie mums neviena telpas stūrīša, no kura pretī neraudzītos lietas, kuras Tu septiņos laboratorijas vadītāja darbā pavadītajos gados nebūtu sagādājis vai izgatavojis. Kā lai notic, ka Tavas prasmīgās, spēcīgās rokas, kas tik veikli gatavoja mazas, bet |oti mī|as svētku dāvanas un tik saudzīgi prata turēt pirmos pavasara ziedus, ar savu silto, ciešo spiedienu vairs nesveiks mūs svētku reizē! Kā lai samierinās ar to, ka, gan mazākus, gan lielākus darbus veicot, gan arī kārtojot neskaitāmos sadzīves sīkumus, pietrūks Jūsu abu palīdzības un atbalsta. Daudz Jūs paguvāt paveikt savas dzīves trīsdesmit gados, bet vēl vairāk ieceru sabruka liktenīgajā 18. jūnija vakarā. Neiemīta palika Tava taciņa zinātnē, Gaida, un tik maz pietrūka, lai Tu, Induli, uzsāktu darbu pie Neklātienes fakultātes diplomprojekta ... īsa kā Jāņu nakts bija Jūsu dzīve. Silti, spilgti, kā Līgo ugunskuri tā degs mūsu atmiņā un žāvēs sēru asaras, kad kopā ar Tavu māmuļu un brāļiem, Gaida, kopā ar Taviem vecākiem un māsu. Induli, un kopā ar Jūsu mīļajiem puisīšiem Ingu un Aigaru sāpju noliektām galvām mēs segsim Jūsu smilšu gultu Jāņu zālēm ... Zinātniski metodiskā kabineta kolektīvs (Plēsums, 27.06.1974)