Ežēns Fransuāzs Vidoks - leģendārs dēkainis, avantūrists un noziedzinieks, kurš, meklējot savā dzīvē jaunus izaicinājumus, kā arī noguris no pastāvīgās bēguļošanas un vajāšanas no policijas puses, kļuva vispirms par ziņu pienesēju, tad policistu, šajā ampluā sasniedzot pašas augstākās virsotnes un panākumus, kļūstot par Francijas nacionālās drošības pārvaldes izveidotāju un vadītāju. Vidoks, piedāvājot savus pakalpojumus žandarmiem, izvirzīja pamatprincipu, ka cīnīties pret noziedziniekiem spēj tikai cilvēks, kurš nāk no ikumpārkāpēju vidus, t.n., pats ir noziedzinieks.

Savu vārdu Vidoks vēsturē neizdzēšami ir ierakstījis kā mūsdienu kriminālpolicijas izveidotājs, ar tās darbības pamatprincipiem. 

Jau aptuveni 14 gadu vecumā viņš pirmo reizi nonāk nopietnā konfliktā ar likumu, paukošanas stundā nejauši nogalinot savu skolotāju. Lai gan notikums vērtējams kā nelaimes gadījums, esošā kārtība padarīja pusaudzi par noziedzinieku, kuram nācās bēgt, lai izvairītos no nopietna soda. Nevaldāmo dēkaini liktenis aiznesa uz Ameriku, kur viņš savus nelielos naudas uzkrājumus notērēja ar kādu vieglas uzvedības sievieti, aktrisi. Pēc tam viņš atkal atgriezās dzimtenē un turpināja savas gaitas armijā, kurā noteikti nebija starp tiem, kuri ir priekšzīmīgi un pakļaujas militārai disciplīnai. Kā zināms no Vidoka autobiogrāfijas, viņš ie piedalījies ap 15 dueļos, kuros vismaz divus savu oponentus ir nogalinājis. Pēc neskaitāmiem disciplīnas pārkāpumiem viņš franču armiju pameta un iekļuva austriešu karaspēkā, taču kara laikā, kad vajadzēja doties kaujā pret savējiem, dezertēja.

Ir neskaitāmi dēku un piedzīvojumu apraksti, kuros grūti nošķirt izdomu no reāliem notikumiem, taču ir zināms, ka Vidokam ir bijusi liela piekrišana sieviešu vidū, ka viņš ir bijis vairāku laupītāju bandu sastāvā, neskaitāmas reizes uz lielāku vai ne tik lielu laiku ticis gan arestēts, gan notiesāts. Zināma epizode, kad izdomas bagātais Vidoks ir viltojis apžēlošanas rakstu savam kameras biedram, bet blēdība pēdējā brīdi tikusi atklāta, par ko viņam piespriests jauns papildus sods, taču, pārģērbjoties par policistu, no ieslodzījuma vietas ir izbēdzis.

Noguris no šāda dzīves veida, Vidoks beigu beigās pats pieteicās policijā, piedāvājot savus pakalpojumus. Viņam tika dota iespēja, ko viņš vairāk nekā izcili izmantoja, izveidojot savu vienību "Drošība", kas sastāvēja tikai un vienīgi no noziedziniekiem, izvirzot devīzi, ka ar noziedzību var cīnīties tikai nozoedzinieki. Tieši personālsastāva dēļ, viņai vienībai nebija laba reputācija, taču, kā zināms, uzvarētājus netiesā - Vidoks ar saviem vīriem uzrādīja tādus noziegumu atklāšanas rezultātus, ka vislielākie skeptiķi bija spiesti atzīt šos panākumus. 

Nostiprināt savas pozīcijas šajā jomā noteikti nebija viegli, jo par Vidok neitralizēšanu bija gatavi atdot milzu līdzekļus Francijas noziedzīgā pasaule, koleģi no policijas aprindām ļoti greizsirdīgi izturējās pret panākumiem bagāto censoni, kurš tieši ar savām metodēm un rezultātiem pierādīja esošās žandarmērijas darbības bezjēdzību un neorganizētību.

Vidoks ļoti plaši izmantoja āģentu tīklus, sāka daktiloskopēt likumpārkāpējus, veidot kartotēkas un veidot zinātnes, ko šobrīd zinām kā kriminalistiku, pamatus.

Francijas kriminālpoliciju Vidoks vadīja teju 20 gadus. Uz kādu laiku viņš šo amatu bija pametis, nodoties saviem memumāriem, taču pēc revolucionārajām jukām un haosa, Francija atkal viņu piesaistīja darbam.

1833.gadā viņš pameta darbu kriminālpolicijā un izveidoja pasaulē pirmo privātdetektīvu biroju.

Viņa karjeras augstākā virsotne bija 1848.gadā, kad viņš nokļuva ārlietu ministra kancelejas vadītāja amatā, ko vēsturē novērtē kā valdības faktiskā vadītāja posteni. Nākot pie varas Napoleonām III, Vidoks pameta valsts amatus.

Vidoka dzīve, viņa atmiņu pieraksti un memuāri ir devuši impulsu daudzu ne tikai francijas rakstnieku un mākslinieku daiļradei.