Jau 1948. gada pavasarī zemnieku “brīvprātīgu” iestāšanos kolhozos piespieda milzīgie ienākuma nodokļi un lielās lauksaimniecības produktu sagādes normas. Ar brīvprātības lozungu tika realizēta cilvēku varmācīga iesaistīšana kolhozos, jo zemnieki neredzēja citu iespēju palikt un strādāt ierastajā lauku vidē. 1948. gada 20.martā Gaujienas pagasta Dārzciemā pagasta izpildu komitejas priekšsēdētāja Jāņa Bērziņa mājās sapulcējās vairāki vietējie zemnieki: Evalds Cīmurs, Rūdolfs Lakstīgala, Jānis Bērziņš, Paulis Alksnis, Jozis Guoģis, Kažociņš, Kārlis Pētersons u.c . Sanākušie zemnieki ilgi runāja un pārdomāja, ko darīt. Daži zemnieki sarunās paredzēja, ka agrāk vai vēlāk visiem būs jāstājas kolhozos un, ka tad, ja nestāsies kolhozā, draudēs izvešana, kāda notika jau 1941. gadā. Divpadsmit zemnieki piekrita nodibināt kolhozu, kuram nosaukumu deva “Jaunais ceļš”. Par priekšsēdētāju ievēlēja Ēvaldu Cīmuru, kurš tur nostrādāja līdz 1954.gadam.   Avots: Harijs Grāvis "Adzele-Gaujiena..."