Zīmīgi, ka daudziem latviešu glezniecības vecmeistariem  bijis lemts nodzīvot garu un pieredzējumiem bagātu mūžu. Ari gleznotājs Erasts Šveics bija saniedzis savu 97. gadskārtu, kad 1992. g. 1. novembrī Ņurošelē, netālu no Ņujorkas, beidzās  viņa dzīves gaitas. Ja arī nevaram ierindot viņu daudzražīgo un patlaban tautā daudzināto latviešu mākslinieku pulkā,  viņam ir neapšaubāma loma latviešu mākslas veidošanās gaitā, un viņa gleznas ar savu formas izsvērtību, krāsu izsmalcinājumu un māksliniecisko izslīpējumu nekad nezaudēs savu vietu latviešu mākslā. Tie, kas viņu pazinām, vienmēr atcerēsimies viņa rakstura nelokāmību un neatkarīgumu, un viņa stingrās prasības kā pret sevi, tā citiem mākslas cela staigātājiem. Nesamierinājās ar provinciālo šaurību, kāda  valdīja mākslā Latvijas sākuma gados, un jau kopš jaunības  vērsa savu skatu pāri dzimtenes robežām, vēlēdamies darīt  bagātāku Latvijas mākslu. 20. gadu sākumā, jaunības ideālu spārnots, viņš kopā ar citiem jaunu mākslas ceļu meklētājiem — Kazaku, Sutu, Struņķi, brāļiem Skulmēm, Übānu, Vidbergu un citiem - lika pamatus modernistu kustībai latviešu mākslā, nodibinot Ekspresionistu - vēlāko Rīgas  grupu, un tā laika Latvijas konservātīvajā mākslas gaisotnē iedvesmoja sava veida latviešu avangarda strāvojumu. Toreiz - 20. gados - vairāki Rīgas grupas biedri - to vidū Erasts Šveics, Romans Suta un Aleksandra Beļcova - bija savos darbos aizrāvušies ar kubisma inspirētām idejām un arī nodibināja personīgus sakarus ar kubistu pārstāvjiem Parīzē. Šo sakaru rezultātā 1925. g. minētie mākslinieki saņēma ielūgumu piedalīties Starptautiskā kubistu izstādē Parīzē, kur Erasta Šveica gleznas bija izstādītas vienā telpā ar slaveno kubistu Pikaso un Braka darbiem. Tajā pašā laikposmā Šveics arī bija pārstāvēts Starptautiskā dekorātīvās un lietiskās mākslas izstādē Parīzē, izstādot savus dekorātīvi apgleznotus porcelāna šķīvjus (Šveics bija latviešu mākslas porcelāna darbnīcas „Baltars" dalībnieks).
Formāla skaidrība, kompozicionāla vienkāršība, apvienota ar izsmalcinātību krāsu skaņojumā, kļūst par viņa glezniecības galveno mērķi. Pēc kubisma ietekmētā posma 30to gadu beigās Šveics - tāpat kā vairāki citi 20to gadu latviešu modernisti - pārgāja uz reālismā balstītu stilu. Viņš sāka pievērsties liela formāta kluso dabu gleznojumiem, noskaņotām ainavām un monumentāli vērstām žanra kompozīcijām, kas raksturīgas ar īpatno priekšmetības vienkāršojumu, vielas formālo iekārtojumu un pakļaušanu gleznas vispārējai noskaņai. Šveica darbos viens no visiezīmīgākiem elementiem ir izsmalcinātā pieeja kolorītam - gaismas izteikšanai krāsās. Krāsvielas smagumam nekad nav ļauts nomākt gleznieciskos nolūkus. Nav daudz latviešu gleznotāju, kuri savos darbos tik lielu lomu piešķir toņu subtīlajām maiņām. Savas dzīves 70tos gados Šveics atkal pievērsās savā veidā modificēta kubisma ieskaņām, ar lielu izsmalcinājumu turpinādams risināt sev tik nozīmīgās formas izsvērtības, krāsnianšu un faktūras problēmas. Jānožēlo tikai, ka ļoti maz no viņa pēdējo gadu desmitu darbiem ir saglabājušies.
Patlaban Latvijā mākslas vēsturnieki Erasta Šveica lomu vispārīgajā latviešu mākslas vēstures attīstībā augsti novērtējuši, un pēdējos gados Latvijas mākslas mūzejos vairākās izstādēs rādīti viņa jaunības gadu kubistiskie darbi, kā arī gleznas no citiem daiļrades posmiem, no Latvijas Valsts mākslas mūzeja un privātkolekciju krājumiem. 1990. gadā četras viņa kubisma perioda gleznas bija ari iekļautas Vācijas Modernās mākslas savienības sastādītā izstādē (no Latvijas Valsts mākslas mūzeja kolekcijas), „Latviešu avangards 1910.-1935.," kas notika vispirms Vācijas valsts izstāžu zālē Berlīnē, pēc tam ceļoja uz Dāniju un Holandi, un pēc izstādes Rīgā ceļojumu turpinās pa citām zemēm. Šajā izstādē tieši Šveica gleznas ieguva šveiciešu laikraksta „Neue Züricher Zeitung" mākslas kritiķes ievērību.
Erasts Šveics dzimis 1895. g. 11. novembri Rīgā. Kopā ar Jēkabu Kazaku, Romānu Sutu un citiem latviešiem mācās Rīgas pilsētas mākslas skolā, līdz 1915. gadā 1. Pasaules karš viņu ierauj Krievijas armijas pulkos. Latvijā viņš atgriežas 1919. gadā un kopā ar citiem jaunajiem māksliniekiem brīvprātīgi piedalās cīņās pret Bermonta spēkiem, bet nodibinoties mieram, ar degsmi iesaistās jaundibinātās Latvijas valsts mākslas dzīvē. Lai paplašinātu savus apvāršņus, 20to gadu beigās ar Latvijas Kultūras fonda stipendiju viņš devās studiju ceļojumā uz Parīzi, Berlīni un Itāliju. Eiropas lielo mūzeju bagātības, māksla baznīcās, un it sevišķi vecmeistaru darbi un seno fresku glezniecība Šveica izjūtās bija izraisījuši visu mūžu  neaizmirstamu pārdzīvojumu, pie kura atmiņās viņam vienmēr tikās atgriezties. Šajos, kā arī vēlākajos ceļojumos, Drezdenes, Londonas, Vīnes, Briseles, Budapeštas un citos mūzejos gūtās  profesionālās atziņas bija izkristalizējušas viņa uzskatus par mākslu, pie kuriem viņš palika visu mūžu. Bet tikpat lielā mērā kā pagātnes mākslas bagātības viņu saistīja arī modernās mākslas attīstība, un tā viņš vienlīdz augstu vērtēja kā Breugeli, Ticiānu un Rembrantu, tā arī Pikaso.
1930. gadā Erasts Šveics salaulājās ar Annu Cielavu (gleznotāja Jāņa Cielavas māsu), kura, nodzīvodama 100 gadu ilgu mūžu, vienmēr bija viņa gaitu pavadone, iedvesmas avots un balsts.
30to gadu otrā pusē Erasts Šveics bija Latvijas Izglītības ministrijas mākslas lietu referents un ārzemēs rīkoto Latvijas  mākslas reprezentācijas izstāžu administrātors. Šajā darbā viņam nācās sadarboties ar Latvijas mākslas dzīves oficiālo vadītāju - tā laika Rīgas Pilsētas mākslas mūzeja direktoru - gleznotāju Vilhelmu Purvīti. Šveica lietpratīgi iekārtotās un personīgi pavadītās izstādes Parīzē, Londonā, Vīnē, Budapeštā, Kopenhāgenā, Varšavā, Krakovā, Prāgā, Tallinā un Kauņā izpelnījās ārzemju mākslas vērtētāju atzinību. 2. Pasaules karš Šveicus kopā ar Vilhelma Purvīša ģimeni noved Vācijā, kur “nometņu gadus" līdzīgi daudziem mūsu mākslas un teātra darbiniekiem Šveici pavada Merbekas ciemā. Kopš ieceļošanas ASV 1949. gadā Šveici dzīvojuši Ņujorkā, pēc tam Ņurošelē. Erasts Šveics vienmēr sekoja mākslas dzīvei Ņujorkas mūzejos un galerijās, un līdztekus maizes darbam porcelāna glezniecības darbnīcā turpināja gleznot un piedalīties latviešu izstādēs. Jau 50to gadu sākumā viņš bija aktīvs Ņujorkas mākslinieku grupā un šo aktīvo līdzdalību turpināja līdz mūža beigām. Viņš bija arī Amerikas Latviešu mākslinieku apvienības goda biedrs. Erasta Šveica darbi atrodami Parīzes, Budapeštas, Malmes, Tallinas un Latvijas mūzejos (galvenokārt no 20to un 30to gadu perioda.) Pēc mākslinieka nāves - izpildot viņa vēlmi - viņa dzīves biedre Anna Šveica 1993. gada pavasarī, sadarbībā ar Ņujorkas latviešu mākslinieku grupu un tās vadītāju gleznotāju Voldemāru Avenu, rūpējās, lai Erasta Šveica atstātie darbi nonāktu Latvijas mākslas mūzejā Rīgā. To paveikusi, 17. martā arī Anna Šveica iegāja mūžībā.

Avots: "Latvju māksla", 1993