Enriko Fermi (Enrico Fermi, dzimis 1901. gada 29. septembrī Romā, miris 1954. gada 28. novembrī Čikāgā) bija itāliešu fiziķis, kas vēlāk pārcēlās uz ASV.

Bērnība un skolas gaitas

Enriko Fermi bija jaunākais no trim bērniem dzelzceļnieka Alberto Fermi ģimenē. Jau skolas gados skolotāji ievēroja zēna izcilās spējas matemātikā un fizikā. Pēc skolas beigšanas Fermi saņēma stipendiju apdāvinātiem bērniem un tika uzņemts Pizas Augstākajā normālskolā. To beidzot, Fermi iesniedza komisijai savu maģistra darbu, par kuru viņam piešķīra doktora grādu. Par izciliem panākumiem Fermi saņēma arī īpašu valdības stipendiju un devās uz Vāciju, kur gadu nostrādāja Getingenes universitātes teorētiskās fizikas nodaļā. Pēc tam Fermi pārcēlās uz Holandi un stažējās Leidenes universitātē pie Paula Ernfesta.

Fiziķis Romā Nobela prēmija

1924. gadā Fermi atgriezās Itālijā un sāka strādāt Florences universitātē, taču drīz vien pārcēlās uz Romu, jo pēc Benito Musolīni rīkojuma īpaši Fermi tika izveidota Itālijā pirmā teorētiskās fizikas katedra. Romas universitātē Fermi un viņa līdzstrādnieki atklāja principiāli jaunu vielu klasi — radioaktīvos izotopus. Pats Fermi diezgan kritiski raudzījās uz šo atklājumu, kura nozīme kļuva acīmredzama tikai 1938. gadā, kad tika atklāta urāna dalīšanās. Par šo darbu zinātniekam 1938. gadā piešķīra Nobela prēmiju. Tajā laikā krasi pasliktinājās viņa attiecības ar Itālijas valdību. Pēc tam, kad valstī tika pieņemti vairāki antisemītiski likumi, Fermi, kura sieva bija ebrejiete, bija spiests aizbraukt no Itālijas.

Kopā ar ģimeni (viņam bija dēls un meita) viņš devās uz Zviedriju, lai saņemtu Nobela prēmiju. Svinīgajā prēmijas pasniegšanas ceremonijā Fermi atteicās sveikt Zviedrijas karali ar fašistu sveicienu, par ko izpelnījās Itālijas preses uzbrukumus. Tāpēc uzreiz pēc svinībām viņš devās uz ASV.

Manhetenas projekts

Fermi pieņēma Kolumbijas universitātes priekšlikumu un kļuva par fizikas profesoru šajā universitātē. Drīz pēc Fermi ASV ieradās arī Nilss Bors, no kura Fermi uzzināja par Oto Hāna atklāto urāna kodola dalīšanos. Daudzi fiziķi sāka apsvērt ķēdes reakcijas iespējamību. Kļuva skaidrs, ka reakcijas gaitā izdalīsies milzu enerģija. Arī Fermi sāka pētīt šo problēmu - ķēdes reakcijas iespējamās sekas. Viņam izdevās saņemt finansiālu subsīdiju, un kopā ar itāliešu fiziķi Emilio Sergi Fermi atklāja, ka visefektīvākais materiāls ķēdes reakcijai varētu būt elements ar atommasu 239. Tolaik šāds elements vēl nebija atklāts, taču vēlāk to atklāja un nosauca par plutoniju.

1942. gadā Fermi kļuva par vienu no Manhetenas projekta vadītājiem - projekts paredzēja atomieroču radīšanu ASV. Pirmais etaps bija atomreaktora uzbūvēšana. 1942. gada 2. decembrī sāka darboties Fermi vadībā radītais pasaulē pirmais atomreaktors. Vēlāk Fermi tika iecelts par laboratorijas vadītāju Losalamosā, un kopā ar ģimeni pārcēlās uz šo nelielo pilsētu. Viņš bija liecinieks pirmajam atombumbas sprādzienam Ņūmeksikas štatā, netālu no Alamogordo. Tas bija tikai izmēģinājuma sprādziens. Pēc tam, 1945. gada augustā, divas atombumbas iznīcināja japāņu pilsētas Hirosimu un Nagasaki.

Pēckara laiks Kara beigās Fermi bija fizikas profesors Čikāgas universitātē un viens no tur izveidotā Kodolpētījumu institūta vadītājiem. Fermi bija lielisks pedagogs, viņš iemantoja arī nepārspējama lektora slavu. Pēc tam, kad 1945. gadā tika pabeigta ciklotrona (lādētu daļiņu paātrinātāja) būvēšana, Fermi saka pētīt šo daļiņu savstarpējo iedarbību. Pamatojoties uz viņa darbiem, tika izvirzīta hipotēze par kosmiskā starojuma izcelsmi, kura ir spēkā arī šobaltdien.

 

Nāve pārsteidza zinātnieku pašā radošo spēku plaukumā, 53 gadu vecumā.

Fermi bija ievēlēts par daudzu zinātnisku iestāžu biedru, taču vislielāko cieņu viņam parādīja paši fiziķi, nosaucot 100. ķīmisko elementu par fermiju. Tas notika gadu pēc zinātnieka nāves. Arī fermioni (elemtārdaļiņas ar pusveselu spina vērtību) ir nosaukti par godu Enriko Fermi.

Piemiņa

Fermi vārdā nosukta NASA gamma staru kosmiskā observatorija Fermi Gamma-ray Space Telescope, kas tika palaista 2008. gadā.