Jērcēnu pagasta 6-klasīgās pamatskolas skolotāja Emma Zute mirusi 1940.gada 11. martā pēc 20 gadu ilga intensīva un čakla darba skolas un sabiedriskā druvā.
Z. dzimusi 1897. gada 24. decembrī Jērcēnu pagasta Garēnos. Pēc pamatskolas kursa pabeigšanas Z.mācījusies L.Bērziņa un Šmidthena ģimnāzijā Dubultos, bet tad kara apstākļu dēļ bijusi spiesta nobeigt vispārīgo izglītību Krievijā, absolvējot 1917. gadā P. A. Dolgih uz Pēterpili evakuētās ģimnāzijas VII klasi
un 1918. gadā — M. E. Popovas ģimnāzijas VIII klasi Harkovā. Ar šo izglītību centīgā skolotāja nav apmierinājusies. Lai pilnīgāk sagatavotos tautskolu skolotājas darbam, 1919. gada rudenī Z. iestājās Latvijas Universitātes divgadīgajā pedagoģijas nodaļā, kur, blakus darbam skolā, studēja līdz 1921. gadam. Z. bija arī čakla Izglītības ministrijas sarīkoto kursu apmeklētāja: Latvijas vēstures un ģeogrāfijas, dabaszinību, lauksaimniecības, dārzkopības u. c. kursu dalībnieki savā vidū allaž redzēja arī dzīvespriecīgo un enerģisko Jērcēnu skolotāju.
Visu mūža darbu Z. veltījusi savam pagastam: tā skolai un sabiedrībai, no 1919. līdz 1934. gadam strādājot Jērcēnu pagasta Ķeižu pamatskolā un pēc šīs skolas likvidācijas līdz sava mūža pāragrajam vakaram darbojoties apvienotā Jērcēnu pagasta 6-klasīgajā pamatskolā. Jērcēnu skolai Z. atstāj kā mantojumu priekšzīmīgi iekārtotu mācības dārzu, kura iekārtošana un kopšana nelaiķei bija sirds lieta.
Ar tādu pat aizrautību Z. darbojās arī kā Jērcēnu pagasta aizsardžu priekšniece: aizsardžu dienesta pildīšanā, tāpat Jērcēnu pagasta aizsargu sarīkojumu kārtošanā Z. bija nenogurdināma darbiniece. Par pašaizliedzīgu darbu aizsargu dienestā Zute apbalvota ar Aizsargu nopelnu krustu.
Daudzie vainagi, kas 17. martā Strenčos no vienas vietas klāja nelaiķes kapu, liecināja, cik lielu atzinību guvusi aizgājēja: Valkas apriņķa skolu administrācija, Jērcēnu skolas skolotāji, skolēni un absolventi, plašas apkārtnes skolas, aizsargu pulks, Jērcēnu, Strenču un Ēveles aizsargi un aizsardzes un kuplā pavadītāju saime bagātīgiem ziediem sveicināja nelaiķi un sirsnīgiem vārdiem nodeva pēdējās ardievas. Viens uzraksts uz vainaga lentas, likās, vistuvāk izteica aizgājējas mūža ritmu: „Nu atdusies, kas atpūtu sev liedzi!"

Avots: Latvijas skola, 01.04.1940