Emīls Zolā

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
02.04.1840
Miršanas datums:
29.09.1902
Papildu vārdi:
franču: Émile François Zola
Kapsēta:
Norādīt kapsētu

Emīls Zolā ir rakstnieks, kas vispilnīgāk atspoguļo franču sabiedrības dzīvi XIX gadsimta otrajā pusē. Zolā turpināja franču literatūras - Stendāla, Balzaka un Flobēra tradīcijas.

Zolā bija sava laikmeta dēls. Tas izpaužas arī viņa pasaules uzskata un daiļrades pretrunās. Viņš tiecas reālismu padarīt bagātāku ar naturālisma paņēmieniem, kas, pēc viņa domām, atbilda tā laika prasībām. Tie bija Zolā maldi. Viņš nesaprata, kādu ļaunumu nodara naturālisms.

Zolā bija viens no naturālisma teorētiķiem, bet viņa estētika pārsniedz naturālisma doktrīnas ietvarus. Tā ir pretrunīga. Tajā cīnās reālistiskās un naturālistiskās tendences. Tomēr viņa daiļradē pārsvarā ir reālistiskās tradīcijas.

Ap Zolā vārdu vienmēr notiek strīdi, kas sākās, vēl viņam dzīvam esot: laikmeta tendenču atmaskojošie darbi, viņa nenogurstošā un kaismīgā cīņa par taisnību, demokrātiju un humānismu.

Emīls Zolā dzimis 1840. gada 2. aprīlī Parīzē, bet viņa bērnība aizritēja Francijas dienvidos, nelielajā Provansas pilsētiņā Eksā. Zolā tēvs bija itālietis, talantīgs inženieris, dzelzceļu un kanālu būvētājs, mašīnu izgudrotājs. Viņš mira 1847. gadā, atstājot ģimeni pavisam bez līdzekļiem.

1858. gadā E. Zolā pārcēlās uz Parīzi. Viņam neizdevās pabeigt izglītību un iegūt bakalaura grādu. Milzīgajā pilsētā, kas bija vienaldzīga pret nabadzīgo ļaužu bēdām, sākās trūcīgās dzīves grūtības. Zolā nebija pastāvīga darba, taču viņš neatlaidīgi turpināja rakstīt dzejoļus, poēmas; kaut arī tās bija vēl vājas.

1862. gadā Zolā ar grūtībām iekārtojās pastāvīgā darbā kādā lielā grāmatu izdevniecībā. Viņš strādāja par iesaiņotāju noliktavā. Šajos gados Zolā sāka rakstīt avīzēm hronikas un literāri kritiskus rakstus. Žurnālistika bija ļoti noderīga skolā viņa radošajam darbam. Tā attīstīja dzīves novērošanas spējas. Drīz viņš atstāja izdevniecību un pilnīgi nodevās literārajam darbam.

1864. gadā Zolā publicēja noveļu krājumu ,,Ninonas stāsti”. Tam nebija panākumu. Viņa pirmie romāni - ,,Kloda grēksūdze” (1865), ,,Mirušās novēlējums” (1866) un ,,Marseļas noslēpumi” (1867) ne ar ko neizcēlās.

Pamazām Zolā atbrīvojās no sekošanas romantismam, kas raksturīga viņa pirmajiem darbiem. Arvien pieaug Zolā interese par reālistu Balzaka un Flobēra darbiem, par literatūras kritiķa un vēsturnieka Ipolita Tēna naturālistiskajām teorijām.

Zolā darbi ,,Terēze Rakēna” (1867) un ,,Madlēna Fera” (1868) ir naturālistiskā romāna paraugi. Pirmajā no tiem rakstnieks izvirzījis uzdevumu izpētīt nožēlošanas jūtas, ko pārdzīvo Terēze, kura kopā ar mīļāko nogalinājusi savu vīru: Lai gan atsevišķie reālistiskie momenti saistīja lasītāja uzmanību, romāns tomēr ir naturālistisks. Zolā pastāvīgi nodarbojās ar naturālisma teorijas izstrādāšanu. Viņš sarakstīja daudz literāri kritisku rakstu, vispilnīgāk naturālisma principus izklāstot šādos darbos: ,,Eksperimentālais romāns” (1880), ,,Romānu rakstnieki – naturālisti” (1881) un ,,Naturālisms teātrī” (1881).

Zolā atstātais mantojums visai daudzveidīgs. Tas aptver vairākus stāstu, literāri kritisku un publicistisku rakstu krājumus, kā arī vairākus dramatiskus darbus (sevišķi labi pazīstama luga,,Raburdēna mantinieki”, 1874). Taču pirmo vietu Zolā daiļradē pēc apjoma un nozīmes ieņem romāni.

Rakstniekam nobrieda doma uzrakstīt grandiozu epopeju. Viņš nolemj radīt kādas ģimenes dabisko un sociālo vēsturi Otrās impērijas laika posmā. Apmēram 25 gadus viņš raksta epopeju,,Rugonu - Makāru dzimta”, kas aptver 20 romānus un atspoguļo franču sabiedrības vēsturi no 1851. līdz 1871. gadam. Ilgajos gados, kamēr Zolā rakstīja šo epopeju, viņa uzskati par dzīvi būtiski izmainījās. Izklīda romantiskās ilūzijas. Trešās republikas sociālās pretrunas piespieda Zolā savos labākajos darbos atteikties no objektīvisma un aktīvi iejaukties dzīvē. Viņš sāka pievērst galveno uzmanību sabiedrības sociālajai vēsturei. Zolā parādīja, ka viņš ir ievērojams mākslinieks - reālists, kas radījis Otrās impērijas vēsturi. Viņš to pastāsta tā, kā tikai mākslinieks var to izdarīt. Autors ļoti labi zināja un pazina visu to, kas bija jāzina un jāpazīst: finansu afēras, garīdzniecību, māksliniekus, visu laupīšanas epopeju un buržuāzijas sairšanu.

Rakstnieku ļoti ietekmēja franču - prūšu karš (1869 - 1870) un Parīzes komūna. Šī kara notikumi attēloti romānā ,,Sabrukums” (1892) un pazīstamajā novelē ,,Aplenktās dzirnavas”, ko izdeva rakstu krājumā ,,Medānas vakari” (1880). Šajā novelē Zolā ar lielu mīlestību parādījis vienkāršos ļaudis: dzirnavnieku vectētiņu Marlē, viņa meitu Fransuāzu, jaunieti Dominiku - vienkāršus un pašaizliedzīgus Francijas patriotus.

Bet aprobežotība traucēja rakstniekam saprast savu tautu, kas cīnījās par brīvību. Lai gan romānā «Sabrukums» Zolā nosoda versaliešu asiņaino teroru, viņš tomēr neatzina Parīzes komūnu.

Zolā uzstāšanās Dreifusa prāvā, viņa ievērojamā vēstule republikas prezidentam F. Foram ,,Es apsūdzu” (1898) liecina par Zolā vīrišķību un naidu pret patiesības un taisnības ienaidniekiem, militāristiem un klerikāļiem. Visas pasaules progresīvā sabiedrība atbalstīja Zolā, turpretī reakcija sāka viņu vajāt. Lai izvairītos no ieslodzījuma cietumā, Zolā bija spiests emigrēt uz ārzemēm, kur uzturējās vienu gadu.

Pabeidzis epopeju ,,Rugonu - Makāru dzimta”, 90. un 900. gados viņš uzrakstīja vēl divas romānu sērijastriloģiju ,,Trīs pilsētas” (1894 - 1898) un ciklu ,,Četri evaņģēliji” (1899 - 1902), kurā izpaužas autora aizraušanās ar sociālistiskām idejām. Zolā nespēja saskatīt pareizo sabiedrības attīstības ceļu, nonākt līdz zinātniskajam sociālismam, kura idejas XIX gadsimta beigās izplatījās Francijā.

E. Zolā bija populārs tā laika krievu progresīvo rakstnieku aprindās, viņa cīņa pret reakciju, vīrišķība un cildenums izraisīja rakstnieku - Čehova un Gorkija kvēlas simpātijas. Zolā bija viens no franču klasiķiem, kura darbus Krievijā padomju laikā lasīja visvairāk.

Zolā radošā un sabiedriskā darbība pēkšņi pārtrūka. 1902. gadā viņš saindējās ar tvana gāzi un mira. Kad 1908. gadā Zolā pīšļus pārveda uz Panteonu, kur apglabāti izcili cilvēki, pret rakstnieku nikni uzstājās valdošā elite. Tauta gan bija citās domās. 

Avots : Gudrinieks.lv, Tvnet.lv , liis.lv 

 

Avoti: wikipedia.org

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts

        Nav norādīti notikumi

        Birkas