Elza brīnišķīgi spēlēja klavieres, runāja perfekti franču un mazāk perfektā krievu valodā. Vairākus gadus viņa bija mācījusies Sorbonas universitātē Parīzē, un mūsu viesnīcas "Hotel de Rome" franču viesi negribēja ticēt, ka viņa nav francūziete.

1913. gadā Elza apprecējās ar dr. Valteru Runki, "Agfa-Libau", kas bija lielā koncerna filiāle, ķīmiķi.

Pēc kara sākšanās 1914. gadā viņa kopā ar vīru tika nosūtīta uz vācu impērijai piederošo Vologdu, Ziemeļkrievijā. Vēlāk viņiem caur Zviedriju izdevās atgriezties Vācijā.

Runke devās uz Magdeburgu, nodibināja savu uzņēmumu (ceļu būve, asfalts) un kļuva par Latvijas konsulu. Elza nomira 1929. gadā no embolijas.