24. oktobrī Klīvlendā, Ohio mirusi Dr. Elza Usenko-Kaudzīte. Nelaiķe dzimusi 1891. g. 10. aprīlī Nēķenā (Taurenes pagastā), kā tirgotāja Antona Kaudzītes vecākā meita. Viņas vectēvs, Jānis Kaudzīte, bija rakstnieku Reiņa un Matīsa Kaudzīšu brālis, un viņa bija Kaudzītes Reiņa krustmeita. Pirmo izglītību guvusi no mājskolotājiem, vairākus gadus mācīdamās pie filoloģes prof. Annas Ābeles. Mācījusies Sadovskas ģimnāzijā Rīgā, un šai laikā dzīvojusi vienā namā ar Apsīšu Jēkabu un Kaudzītes Reini, kas jauno meiteni ievadījuši latviskajā gara pasaulē un modinājuši mīlestību uz latviešu literatūru un mākslu. Pēc ģimnāzijas beigšanas Elza Kaudzīte dodas uz Pēterburgu studēt matematiku un rosīgi piedalās tā laika latviešu studentu dzīvē. No šī laika viņu saistīja cieša draudzība ar sūtni Kārli Zariņu un daudziem citiem pazīstamiem sabiedriskiem darbiniekiem. Taču matemātika nespēj jauno studenti saistīt, un viņa dodas uz Šveici, kur studē medicīnu Bernes universitātē. Studijas pārtrauc Pirmais pasaules karš, un Elza Kaudzīte piesakās par žēlsirdīgo māsu Krievijas frontē. Kara laikā viņa apprecas ar ukraiņu brīvības cīnītāju Vladimiru Usenko. Tīfa epidēmijā zaudējusi dzīves biedru, uzņēmīgā atraitne atgriežas Latvijā, un nobeidz Latvijas universitātes zobārstniecības fakultāti. Pēc tam viņa strādā par zobārsti Latvijas Dzelzceļu virsvaldē, un par asistenti Latvijas universitātes zobārstniecības fakultātē. Lielākā daļa brīvās LatviIjas zobārstu ir bijuši viņas skolnieki.
Līdztekus zobārstes darbam viņa turpina medicīnas studijas, un ārstes grādu iegūst 1934. gadā. No 1939—1941. gadam strādā par Asūnes, vēlāk Naujenes rajona ārsti Daugavpils apriņķī, bet 1941—1944. g. par Jumpravas rajona ārsti Rīgas apriņķī. Trimdas gados strādā par ārsti Plauenā, Vācijā, bet pēc kara beigām turpina ārstes un zobārstes darbu nometnēs pie UNRRA's vienībām. Savienotajās valstīs ieceļojusi 1950. g. Interna praksi nostrādā Bird S. Coler slimnīcā Ņujorkā, bet smaga slimība 1954. g. pārtrauc gatavošanos ārstes darbam Amerikā. Mūža pēdējos gadus Dr. Elza Usenko-Kaudzīte pavada pie meitām Klīvlendā un Sirakūzās, taču viņas rosīgais gars negrib paļauties bezdarbībai. Laiku pa laikam viņa strādā par slimnieku kopēju gan ģimenēs, gan veco ļaužu mītnēs. Viņa ar lielu interesi turpina sekot latviešu sabiedriskajai dzīvei, mīl ceļot, interesējas par jaunākajiem notikumiem mākslā un literāturā, un bija plaši pazīstama latviešu mākslinieku un literātu aprindās. Savas nesavtīgās, pašaizliedzīgās dabas un atjautīgā humora dēļ viņa bija ieguvusi lielu draugu pulku. Septembra sākumā, aizvadīdama mazmeitu uz koledžu, viņa vēl apciemoja savu pirmo skolotāju Annu Ābeli Pokipsijā, pēc tam devās uz Ņujorku, kur arī apciemoja daudzus draugus, un apskatīja Pasaules izstādi. No Ņujorkas atgriezās Sirakūzās pie meitas 7. oktobrī, bet 19. oktobrī devās uz Klīvlendi pie otras meitas. Līdz pēdējam brīdim moža un darbīga, viņa 24. oktobra vakarā bija atlaidusies gultā atpūsties, lasīdama tikko no dzimtenes saņemto jaunāko Mērnieku laiku izdevumu, un to lasīdama, aizmigusi mūžīgā miegā. Pēc viņas sēro meitas, znoti un pieci mazbērni, un radu un draugu pulks Amerikā, Austrālijā, Latvijā, Vācijā, Zviedrijā, Anglijā un Sibirijā. Nelaiķe bija vienotnes "Latviete" biedre.

Avots: Londonas avīze, 20.11.1964