Literatūrzinātniece. Zinātnisko interešu lokā bijis latviešu literatūrkritikas vēstures marksistiskās kritikas atzars. Četru monogrāfiju autore, tās aptver Viļa Knoriņa (1970), Viļa Dermaņa (1976) un Jāņa Bērziņa (Ziemeļa) (1988) literatūrkritisko darbību. Par pamatu ņemot zinātņu kandidāta disertāciju, izstrādājusi pētījumu “Latviešu literatūras kritika 19. gs. otrajā pusē” (1962). Vērtējot literatūrkritiku un attīstības perspektīvas, aplūkojusi literatūru un kritiku kā vienotu procesu, akcentējot kopsakarības. Periodikā publicēti raksti par literatūras kritiķiem un zinātniekiem Jāni Asaru, Jani Jansonu (Braunu), Robertu Pelši, Ermani Pīpiņu (Vizuli), Ēvaldu Sokolu un citiem. Recenzējusi jauniznākušos prozas, literatūrkritikas un literatūrzinātniskos darbus. Sagatavojusi un komentējusi Raiņa Kopotu rakstu zinātniskā izdevuma 7. un 18. sējumu, sagatavojusi Raiņa “Runu un interviju” krājumu (kopā ar Birutu Kalnaču), pētījusi laikrakstā “Dienas Lapa” anonīmi publicētos Raiņa rakstus.