Savu Grosīti - mammas sirmo māmulīti, diežēl atceros kā caur miglu, jo man bija tikai 4 gadiņi, kad sirds slimība viņu aizsauca Mūžībā. Atceros sievieti ar sirmiem copītē saspraustiem matiem un mīļu smaidu, kas nāca mūs apciemot...Tomēr tik daudz mums kopīga, mīlestība pret vācu valodu man ir no viņas, esmu tulkotāja un arī Grosītei cilvēki lūguši veikt tulkojumus, jo viņai bija glīts, kaligrāfisks rokraksts.Par Grosītes likteni varētu uzrakstīt grāmatu, tas ir kā vēstures liecība.Grosītes vecāki bija Latvijas vācieši, ģimene dzīvoja Limbažos. Grosītes pirmo vīru, igauņu muižnieku Jurisonu, un vīra vecākus lielinieki nošāva viņas acu priekšā. Arī pašu Grosīti ar mazo zīdainīti Mariju (manas mammas vecāko māsu)uz rokām iesēdināja ratos un ieslodzīja pagrabā. Droši vien arī Grosītei būtu tāds pats liktenis kā viņas vīram, ja viņu nepažēlotu kāda līdzcietīga krievu večiņa, kas viņai palīdzējusi aizbēgt. Grosītes garie, tumšie mati pa vienu nakti bija nosirmojuši ...Gāja gadi un Grosīte satika brašu vīru Augustu ar melniem, sprogainiem matiem un uz augšu izliektām ūsām, bijušo latviešu strēlnieku. Abi apprecējās, kaut arī manas Grosītes Elzas diezgan turīgie vecāki, Baltijas vācieši, pret šīm laulībām iebilda - otrā vīra kandidāts bija tikai vienkāršs cilvēks, strādnieks ar strādīgām rokām, kurš diemžēl šad tad mēdza ielūkoties arī glāzītē (bet kurš bijušais streļķis tad to nedarīja?).Grosītes vecāki bija luterāņi, bet Augusts turklāt vēl bija pareizticīgais, viņa spēcīgā balss allaž skanēja Limbažu Pareizticīgo baznīcas dievkalpojumos, dziedot Dieva godam.Tomēr vecāki praktiski novērsās no manas Grosītes, un viņai bija diezgan sūra dzīve - nebija viegli cauri kara gadiem izaudzināt trīs meitas un pastarīti - dēlu, daudz strādājot, lai par spīti pieticīgajiem apstākļiem visi būtu paēduši un apģērbti. Grosītei bija rūpīgi iekopts dārzs ar skaistām puķēm, bet diemžēl daudzo pārdzīvojumu un rūpju sabendēta sirds, kura pāragri beidza pukstēt... Ļoti sāp sirds par to, ka nav pat kapa vietas, pie kuras varētu aizdedzināt svecīti vai nolikt ziedus, jo 60. gados Limbažu pilsētas tā sauktos Vācu kapus vienas nakts laikā nolīdzināja ar zemi. Toreiz valdošā komunistiskā vara par cilvēcību laikam neko nav dzirdējusi... Lai mūžīga piemiņa Tev, Grosīt!Tava piemiņa ir Tavas jaunākās meitas Helēnas, kā arī manā un Marijas meitu, manu māsīcu, sirdīs, bet maniem bērniem un mazbērniem ir vāciski vārdi, nekas nav beidzies, dzīve turpinās, Grosīt!