Elza Rūķīte-Ķeikule-Frīdlendere stāstīja par 1941. g. 13.-14. jūnija nakti Jelgavā. Vilciens pēc tam stāvējis stacijā vēl 4 dienas. Kad tas sācis kustēties, aizvedamie dziedājuši Mārtiņa Lutera himnu, sevišķi uzsverot vārdus: «Lai ir to velnu ar' cik daudz...» No Latvijas izsūtītajiem nekādu «noziegumu» nebija, kadēl arī Elzai Ķeikulei, Sibīrijā nonākot, čekisti prasījuši, lai viņa paraksta dokumentu, ka atbraukusi pati pēc savas brīvas gribas. To viņa nav darījusi, bet vēlāk Noriļskā tai iedots parakstīšanai balts papīrs. Vēlāk viņai rādīti vairāki dokumenti ar viņas parakstu. «Nekad neticiet padomju dokumentiem!» intervijā teica Elza Ķeikule, vēl piemetinot: «Neviens nedrīkst piedot to, kas mums nodarīts !» Kad čekisti pirms izsūtīšanas iebrukuši viņas dzīvokli, tie teikuši, lai ņemot līdzi «darba rīkus». - «Ko tad? Klavieres?» - «Ne, tās nevar...» Bet laiks varbūt būšot vēss, lai paņemot kaut ko siltu. «Vai kažoku?» Jā, to varot. Kažoks noderējis Sibīrijā, kad vezumā līdzi vesti mazi bērniņi un uznākusi krusa. Bērniņiem pārsegtajam kažokam krusas graudi izsituši caurumus.

Avots: Austrālijas latvietis, 07.07.1989