Barisona vairs nav... Saņēmu šo skumjo vēsti par vēlu, jo atrados savā kārtējā vasaras sirojumā ~ šoreiz pa senām, jau iemītam takām Jēkabpils-Madonas maršrutos. Un tikai, apstājoties atceļā, Pļaviņu Skaldulejās, uzzināju notikušo. Tūlīt āvu kājas tālākām gaitām un, pārceļoties ar laivu pāri Daugavai no Oliņkalna uz Sēlpils pilsdrupām, gāju pa lielceļu uz Skudrām, kavējoties pārdomās par Barisonu. Blakus man dūšīgi soļoja piecgadīgais māsas dēls Imants (tagad Valsts Mākslas akadēmijas pēdējā kursa students). Skudrās sastapām nu jau atraitni - Elzu Barisoni ar pusotrgadīgo dēlu Gunāru (tagad Valsts Konservatorijas Kompozīcijas fakultātes students). Kamēr zēni draiskojās, E. Barisone risināja notikumu gaitu, sākot ar 15. jūliju, kurā Pēteris Barisons gan sūdzējies, ka jūtas ļoti slikti, bet vēloties pie mātes - aiznest uz kapiem tai ziedus. Nelīdzējis sievas lūgums atlikt gājienu uz rītu, kad jutīsies labāk - Barisons pali cis pie sava: «Vēlos pie mātes!». Saplūcis ziedus, sēdies divritenī un aizbraucis. Varam iedomāties sievas satraukumu, kad pēc vairākām stundām vīrs joprojām neatgriezās, un tā devās kapu virzienā viņu meklēt... Apmēram pusceļā līdz kapiem, zemē, pie divriteņa ziediem rokās gulējis Pēteris Barisons - jau mūža miegā. 

- Es nekad nešķiršos no Skudrām, jo te esmu viņam tuvāk. Citas dzīves - bez viņa - man ne būs! -skanēja Elzas Barisones vārdi. - Audzināšu dēlu. 

Un tad viņa veda augšistabās, kuras Barisona piemiņai bija saglabājusi tādā stāvokli, kādā viņš tās atistājis pirms došanās pie mātes kapa. Viņa stāstīja, ar kādām grūtībām jāsaskaras, lai saglabātu istabas: - Dzīvam cilvēkam trūkst telpas, kur dzīvot, bet mirušam lai būtu divas istabas? - tai bijis jādzird ne vienu reizi vien. Smeldza šie skarbie vārdi, bet viņa neatlaidās. lestājusies kolhozā «Druva» (kolhozs vairākkārt mainījis savu no saukumu) par grāmatvedi, viņa tur nostrādāja lidz savas dzīves beigām (viņa mira 1969. gada 20. novembrī), turpinādama cīnīties par Pētera Barisona piemiņas saglabāšanu. Arpersonisko iniciatīvu un līdzekļiem tā panāca, ka ar 1961. gada vasaru abas istabas tika reģistrētas kā Pētera Barisona memoriālās istabas. Grūti Barisonei nācās tās iekārtot un uzturēt muzejam pienācīgā līmenī, jo trūka oficiālas atsaucības. Ir aizkustinoša Barisona mūža drauga Elzas Barisones dziļā mīlestība, kuras saulē, bez šaubām, ir radusies Pētera Barisona apgarotā, siltā māksla. Lai paldies viņai! Tamdēļ arī iesāku šīs piemiņas rindas ar viņas vārdu.

Ar Pēteri Barisonu bijām pazīstami no Vīgneru Ernesta Fonoloģiskā institūta laikiem, kuru viņš beidza 1928. gadā un palika tur strādāt par mūzikas teorijas pasniedzēju, arī Fonoloģiskā institūta korim, kuru bija nodibinājis un diriģēja Jānis Reinholds - institūta ilggadējais pedagogs - vijoļu klasē un teorētisko priekšmetu disciplīnās. Tur strādāju arī es par klavieru klases pasniedzēju. Vēl šodien sastopami Fonologiskā institūta bijušie audzēkņi, kruri ar lielu sirsnību atceras vienkāršo, lēno un neveiklo lauku zēnu, kas institūtā ieradās pelēkā vadmalas uzvalkā, pašdarinātos, improvizētos apavos, bet vēlāk jau kā pedagogs - akurāts, prasīgs, autoritatīvs.

Tomēr stāstīt par P. Barisonu ir bezgala grūts uzdevums, jo viņa klusais, nerunīgais sevī gremrdētājs noslēglais raksturs, dod maz vielas. Barisons bija vairāk jājūt ar sirdi un jāiedziļinās viņa mūzikā, lai viņš atklātos kā cilvēks, jo piederēja pie tiem neliekuļotajiem radošajiem darbiniekiem, kam darbs saplūst ar viņa būtību un rakstura īpašībām. 1944. gadā, kad nodibinājās Padomju Latvijas Komponistu savienība, tikāmies ar Barisonu bieži, jo viņš bija viens no kārtīgākajiem sanāksmju apmeklētājiem. Pēdējos gados bieži sēdējām kopā Konservatorijas koncertos, bet arī no šīm sarunām prātā palicis tikai tas, ka viņš raizējās, ka slikti jūtas, un šī iemesla dēļ reizēm pēkšņi aizgāja, nenoklausoties koncertu līdz galam. Pateicīga esmu viņam par to, ka viņš mana tēva sagatavoto darbu glabājot, 1935. gada 25. maijā nodiriģēja viņa vietā Fonoloģiskā kora koncertu radiofonā; pateicīga par to, ka viņš bija vienīgais, kurš no komponistu vidus neatteicās noklausīties un domās padalīties pirms oficiālās atskaites Komponistu savienībā par man pasūtīto darbu - panāksnieku dziesmu-operu «Krauklītis».  Lai novadnieki - sēlpilieši un staburadzieši uzskata par savu svētu pienākumu saudzēt, papildināt un nosargāt «Dziesmai šodien liela diena» autora «Skudras».
(Lauma Reinholde , "Komunisma uzvara", 30.07.1974)