Šā gada 25. martā negaidot no šis pasaules šķirās čellists Elmārs Liepiņš. Kā tik daudzi pirms Latvijas neatkarības pasludināšanas dzimušie, Elmārs Liepiņš savas dzīves laikā daudz pārvietojies. Viņš dzimis Sanktpēterburgā 1916. gada 12. augustā, bet jau pāris gadu vecumā ar ģimeni aizbrauca uz Liepāju, kur arī dzīvoja tikai īsu laiku. Tie bija nemiera gadi, un ģimene drīz vien izšķīrās. Elmāram bija divi vecāki brāļi, Harijs un Edvīns, kuri jau dibināja savu patstāvīgu dzīvi, kamēr Elmārs vēl bija tikai skolas gados. Tomēr no jaukākajām atmiņām bija tās reizes, kad, Rīgā dzīvojot, visa ģimene sanāca kopā un muzicēja. Kaimiņiene spēlēja klavieres, tēvs un abi brāļi vijoli, bet pats Elmārs čellu. Drīz vien konservatorijas mācībspēks, izcilais čellists Ēvalds Berzinskis pamanīja, ka jaunajam puisim ir īpašas dotības, un uzņēmās viņu mācīt bez maksas. Tā sakās Elmāra formālās mūzikas mācības. Šķirstot vecās fotogrāfijas, var redzēt, ka viņam bijis vispārējs mūzikāls talants — te kādā bildē viņš redzams spēlējot saksofonu, citā ģitāru, bet atkal un atkal viņš atgriezās pie čella. Savu laiku Elmārs spēlēja Aizsargu orķestrī Rīgā, Latvijas Radio orķestrī, kā arī Armijas orķestrī Daugavpilī. Redzes dēļ viņu armijā neiesauca. Krievu un vācu okupācijas laikā ģimene atkal pārcēlās uz citu dzīvokli Rīgā, bet drīz jau bija skaidrs, ka Latvijā palikšanas nebūs. Tā nu visi trīs brāļi un māte devās bēgļu gaitās. Vācijā operācijas laikā nomira brālis Edvīns. Harijs ar sievu aizbrauca uz Angliju, un brāļi vairs netikās. Edvīna sieva un meita arī aizbrauca uz Austrāliju, kur vēl ilgi uzturēja kontaktus ar Elmāru. Lai gan bēgļu gaitas bija grūtas un krievi vairākkārt centās Elmāru kopā ar viņa draugiem mūziķiem saņemt gūstā, tie bija arī jautri gadi. Elmāram laimējās piedalīties Mērbekas teātrī, kur mākslinieki guva veldzi dvēselei. Vācieši brīnījās, kā gan šie bēgļi spēj uzvest tik augsta līmeņa izrādes, — protams, tajās piedalījās profesionāli mākslinieki. Šķiet, ka šis laiks ieņem īpašu vietu latviešu teātra vēsturē. 1949. gada jūlijā Elmārs ar māti iebrauca Austrālijā, un viņus uzreiz aizveda uz bēgļu nometni Bonegillā. Lai kā trūktu savas Latvijas, arī šie gadi bijuši jauki. Jaunie sanāca kopā un priecājās — kaut gan viņi bija bēgļi, tomēr dzīvi un nonākuši uz jaunas dzīves sliekšņa. Rīgā Elmārs kopā ar brāļiem bija strādājis frizētavā Kungu ielā. Tā nu iznāca, ka viņš bija viens no retajiem, kam bija iespēja piepelnīties. Vēl ilgus gadus tika runāts, ka Elmārs visiem pircis šņabi un, kamēr citi iedzēruši, viņš spēlējis "Perpertuum mobile". Piecdesmito gadu sākumā Elmārs atkal pārcēlās — šai reizē uz Melburnu, kur palika līdz nāves dienai. Te viņš dziedāja koros, iepazinās ar Brigitu un apprecējās. 1956. gadā piedzima meita Valda. Visi trīs aktīvi iesaistījās latviešu sabiedrībā. Kur vien skanēja dziesma, tur visi trīs bija klāt. Vēl pēdējās dienās pirms nāves Elmāram slirnnīcā līdz bija kora nošu grāmata, lai neatpaliktu no citiem koristiem koncertos. Abiem koriem — vīru ansamblim "Kursa" un jauktajam korim "Rota" — nu jāiztiek bez stiprā un apzinīgā basa. Austrālijas latviešu sabiedrības dzīvē Elmāram Liepiņam bija liels nopelns koklēšanas attīstībā. Melburnas koklētāju ansambli "Teika " dibināja 1969. gadā, un Elmārs to vadīja kādus 20 gadus. 1979. gadā "Teikai" iznāca skaņuplate. Var pateikties šā ansambļa darbībai, ka visā Austrālijā dibinājās ari citas koklētāju grupas.

Elmāru Liepiņu 31. martā izvadot, trīs "vecās Teikas" koklētājas viņam nospēlēja tautasdziesmu Andreja Jansona apdarē "Kam, liepiņa, tu nolūzi", jauktais koris "Rota" dziedāja Jāzepa Vītola "Ūdensrožu vainagu" un vīru ansamblis "Kursa" — J. Vītola "Mežezeru". Kapličā, it kā no savējiem atvadoties, skanēja Elmāra vismīļākā čella kompozicija — Mediņa "Ārija" Māra Villeruša izpildījumā.

Avots: Brīvā Latvija, 22.05.1999