Elma Pilsētnieks (☼1885. gada 9. augusts – †1946. gada 4. janvāris) bija laulāta ar Pēteri Pētera dēlu Grāvi (☼1882. gada 17. aprīlis – †19__) no Vecpiebalgas pagasta “Tašķēniem”. 

Rīgas pils. 2. ģimnāzijas ilggadīgā inspektrise mirusi emigrācijā Vācijā, Detmoldā no saaukstēšanās sekām 4. janvārī 1946. gadā. E.Grāve dzimusi 9. augustā 1885. gadā Vecpiebalgā. Visu dzīvi viņa bija ziedojusi jaunatnes audzināšanai, strādādama apm. 40 gadus kā skolotāja. Rīgas pils. 2. ģimnāzijā K.Grāve kā inspektrise strādāja no pašiem pirmsākumiem, kad šiī skola izveidojās no Latviešu izglitibas biedribas vidusskolas, kur viņa bija vadītāja. Visas tālākās viņas audzinātājas gaitas saistās ar šo skolu. Grāves kundzes gādiba un mīlestība, kas pret visiem bija vienāda, kā labais gars pavadīja savus daudzos audzēkņus cauri skolas laikam. Viņas interese par audzēkņiem sniedzās tiem līdz arī tālākajā dzīvē. Arvien patīkami bija satikties ar viņu sabiedrībā un dažādos mākslas sarīkojumos, kur viņa bija bieži redzama. Šodien dziļā pateicībā noliecas daudzo bijušo audzēkņu galvas.

Avots: Latvju vārds, 20.03.1946

Par Elmu Pilsētnieci-Grāvi 1932. gada 23. oktobrī laikraksts “Latvju Kareivis” rakstīja:

“25 gadi pedagoģiskā darbā. Rīgas pilsētas 2. ģimnāzijas inspektore un audzinātāja Elma Pilsētniek-Grāvis kundze šinīs dienās atskatījās uz 25 gadiem audzinātājas darbā. Vakar 2. ģimnāzijā notika jubilāres godināšana. Jubilāre dzimusi Vecpiebalgā 1885. gada 9. augustā pazīstamā tautiskā laikmeta darbinieka Pilsētnieka dzimtā. Viņas tēva brālis sacerējis pazīstamo dziesmu “Ozoli vēl Baltijā”, kuru mūsu kori skandina vēl šodien. Nobeigusi V. Maldoņa ģimnāziju, jubilāre sāka darboties kā skolotāja Jaunjelgavā un vēlāk Rīgā Latviešu izglītības biedrības skolā. No 1920.–1926. g. Pilsētniek-Grāvis kundze studē filozofiju Latvijas Universitātē un no 1919. gada bez pārtraukuma strādā kā skolotāja un inspektrise 2. Rīgas pilsētas ģimnāzijā. Kā audzinātāja jubilāre ļoti iecienīta, un skolu beigušie audzēkņi, izejot dzīvē, viņu ilgi atceras, veltot pelnīto atzinību. Labu veiksmi turpmākos gadu desmitos!”

1934. gada aprīļa mēnešrakstā sievietes dzīvei “Latviete” bija publicēts Elmas Pilsētnieces-Grāves raksts “Kādai vajadzētu būt latvju sievietei”:

“Tik ļoti dzīvi stāv vēl acu priekšā mūsu valsts tapšanas laikmets, tas svarīgais laikmets, kad vajadzēja izšķirties jautājumam: vai Latvijai būt vai nebūt. Kā tad mēs visi apzinājāmies stāvokļa nopietnību, un katrs sev jautāja, ko es varētu labu darīt mūsu tautas, mūsu jaunās topošās valsts labā. Ikviens no mums bija ar mieru ziedoties, dot savu darbu, pat ja vajadzīgs dzīvību par ķīlu, lai tikai būtu Latvija.

Un tagad, vai tagad drīkstētu, jau iestājies it kā pagurums, it kā vienaldzība pret vispārīgu darbu, pret darbu tautas un tēvijas labā? Nē un vēlreiz nē! Mūsu jaunā Latvijā tik bezgala daudz darba, tik daudz vēl jāstrādā kultūras labā, jāstrādā, lai krātu vērtības, kas ceļ mūsu tautu un stiprina to, lai viņa cienīgi varētu nostāties citu veco kultūras tautu vidū. Un latvju sieviete nedrīkst būt tā, kas noskatās uz visu to bezdarbīgi, mierīgi un pašpietiekami.

Bet lai cilvēks ko varētu dot, lai varētu vispārības, tautas labā ko darīt, viņam ir jābūt personībai. Latvju sieviete jau sen ir sapratusi, ka, cenšoties pēc pilnības, viņai nevajag kopēt vīrieti, bet gan censties būt pilnīgai kā cilvēkam. Izkopt, izdaiļot sevī to, kas viņā ir sievišķi īpatnējs un arī cilvēcīgs.

Katrā cilvēkā ir vēlamas un nevēlamas īpašības. Katra cilvēka uzdevums būtu mazināt, ja pat iespējams, pilnīgi pārvarēt nevēlamās un izkopt un izdaiļot savas pozitīvās īpašības.

Ja sievietē ņem virsroku negatīvās īpašības un tieksmes, tad viņa var būt ļauna, nežēlīga un var padarīt savu līdzcilvēku dzīvi nepanesamu un dziļi sāpināt pat savu vistuvāko cilvēku. Turpretim, ja sievietē ir pārsvarā labās īpašības, tad viņa var būt gaiša, cēla, visu izlīdzinoša, mīloša, un radīt ap sevi daiļumu un gara cildenumu. Ja sievietē būs neatlaidīga tiekšanās pēc visa patiesā, vērtīgā un daiļā, tad viņa arī šīs tieksmes ietvers savā dzīvē. Rakstura un dvēseles īpašību izdaiļošanā ļoti daudz kas atkarājas no cilvēka gribas.

Latvju sievietei vajag būt patiesai un dziļi tikumīgai. Viņai vajag rast un stiprināt sevī un citos patiesības atziņas un tikumiskas vērtības. Viņas darbībai vajag vienmēr atbilst augstākai tikumībai. Rodas jautājums, kādai jābūt cilvēka darbībai, lai viņu varētu atzīt par tikumīgu? Uz šo jautājumu izsmeļošu atbildi dod filozofs Kants: “Nav iedomājams nekas ne vispār pasaulē, ne arī ārpus tās, ko varētu bez ierobežojuma atzīt par labu, kā vienīgi labā gribu.” Cilvēka labā griba nekad nevar pārvērsties par ļaunumu, ja viņa nekad nevadās no ļauniem mērķiem. Morāliski laba, pēc Kanta domām, ir tā griba, kas izpilda savu pienākumu un netop vadīta no materiāla mērķa, bet vienīgi no cienības pret pienākumu. Kas ir pienākums, to katrs cilvēks vislabāk zina pats, jo viņš pats sevī nes morālisko likumu.

Man gribētos teikt, ka sieviete ar viņai piemītošo iekšējo nojautu jeb garīgo skatu visskaidrāk zina un jūt, kas ir viņas īstais pienākums pašai pret sevi, ģimeni, sabiedrību un savu tautu. Lai sieviete tikai uzklausās savā sirdsbalsī un seko tai, tad vienmēr tā darīs pareizi un atradīs īsto ceļu.

Ētikas pamatos būtu minamas arī cilvēcības un tīrās labvēlības jūtas. Un taisni sievietei vajag būt šo jūtu spilgtākai nesējai. Tīrā labvēlība sākās tur, kur jūtam līdzi citu ciešanām un kur pamostas līdzi prieks par otra prieku. Bet bieži vien līdzprieks top apēnots no nenovīdības un skaudības. Nekad cilvēkam nevajadzētu būt šaursirdīgam, bet gan priecāties par cita prieku. Līdzprieks paceļ cilvēku, dara viņu pašu daiļu, turpretim skaudība ir kā rūsa dvēselē, kas to samaitā. Cik ļoti daudz panākumu un sasniegumu būtu sieviešu kopīgā darbā, ja bieži šīs īpašības netraucētu to?

Latvju sievietei vajag būt daiļuma mīļotājai. Viņai vajag būt daiļai sevī un kalpot daiļumam. Tai vajag meklēt skaistumu divos lielākos skaistuma avotos: dabā un mākslā: izjust sevī dabas varenību un mākslas dziļumus. Ne katrs var būt mākslinieks-radītājs, bet gan var censties uz mākslas dziļāku izpratni. Tāpat dabas neizsmeļamais skaistums un spēks paceļ cilvēku pāri visam ikdienišķam. Ka latvju sieviete ir mākslas un dabas skaistuma mīlētāja, to liecina jau tautas dziesmas.

Lai latvju sieviete varētu sevi just līdzvērtīgu un līdztiesīgu vīrietim dzīvē un darbā, tai vajag sevi vispusīgi izglītot. Kā latvju sieviete alkst pēc augstākām atziņām un mākslas guvumiem, to pierāda lielais studējošo sieviešu skaits gan universitātē, gan mākslas iestādēs (konservatorijā un mākslas akadēmijā).

Un beidzot, kas sievieti lai vada, izvēloties savu mūža darbu? Lai katra cilvēka un arī sievietes mūža darbs būtu tas, uz ko viņa jūtas aicināta. Katram cilvēkam ir nozīmēta sava misija, kas tam jāpilda. Laimīgs ir tas cilvēks, kas atrod savu īsto darbu dzīvē, jo, viņu pildīdams, tas ieliek visu sevi un līdz ar to atrod sevi. Sevi atrazdams, viņš var ziedoties citiem. Un tikai tāds darbs nes svētību, ko cilvēks pilda kā savu augstāko uzdevumu. Pie sievietes cēlākajām dvēseles īpašībām pieder tieksme sevi upurēt. Varētu teikt, sieviete mīl ziedoties, mīl upurēties citu labā. Šai uzupurēšanās ceļā sieviete ir guvusi daudz vērtīgu īpašību, kas viņu tuvina pilnībai, “jo, tikai visu ziedojot, visu var iemantot”.

Latvju sievietes ir savu darbu, savu piepildīšanos atradušas — zinātnē, mākslā (gan kā radītājas–mākslinieces, gan kā vīrieša–mākslinieka iedvesmotājas), sabiedriskā darbā, praktiskās dzīves nozarēs, bet galvenais — sievietes mātes un audzinātājas uzdevumos. Sieviete–māte–audzinātāja ir sava bērna un visas tautas audzinātāja. Latvju māte ir vaiņagojusi savu darbu un izaudzinājusi dēlus–varoņus, kuri, savu dzīvību ziedojot, dāvāja mums brīvo Latviju. Tagad latvju sievietei–mātei jāaudzina dēli un meitas, kas cienīgi un spējīgi būtu veidot, celt, daiļot un sargāt mūsu jauno valsti.”