Ar sirds trombozi pēc lēkmes sestdien slimnīcā ievietota un jau svētdienas vakarā Bruklinā mirusi bij. skolotāja Elizabete Bērziņa, dzim. Vītola, dziedones Annijas Vītolas māsa. 5. februārī viņa vēl atskatījās uz 76 mūža gadiem un modri sekoja mazdēla Ineša skolas un iesvētes mācības gaitām, bet marta beigās saslima ar gripu, kas pasliktināja veco sirds kaiti. Sekoja lēkme un slimnīca, kur zem skābekļa maskas svētdienas pēcpusdienā viņu vēl apmeklēja radi un paziņas, ar kuriem viņa sarunājās un izteica cerības uz izveseļošanos. Taču pēc pāris stundām jau sirds stājās pukstēt. Nelaiķi izvadīja otrdien, 5. aprīlī no Valdeka bēru nama Bruklinā.

1960.gada 3.februāra "Laiks" vēl sveic jubilāri viņas 75 gadu jubilejā un raksta: "Laulātais draugs jau atdusas smiltājā un uz jaunākā dēla kapa kopiņas Džūkstes kapsētā būtu rakstāmi vārdi: "Labāk manu galvu ņēma, Nekā manu tēvu zemi." Vecākais dēls, vedekla un mazdēls Alnis vecmāmiņu sveicinās garā, jo labi novēlējumi paceļas pāri visbiezākam dzelzs aizkaram. Ņujorkā nevarēs būt arī māsas un brālis, kas trimdas vēju izsēti gan dzimtenē, gan Austrālijā, gan Venecuēlā. Taču gaviļnieci nozīmīgajā dienā apmīļos trīs māsas. Goda krēslu viņai pacels pašas izauklētais mazdēls Inesis. Elizabete Bērziņa dzimusi Vidzemē un kļūst skolotāja dažādās mācības iestādēs: Olava komercskolā, F. Šmidthena un L. Bērziņa ģimnāzijā Dubultos un Tērbatā, Madonā, Lazdonā un visilgākos gadus Rīgas pilsētas 27. pamatskolā. Paralēli skolas darbam viņa aktīvi darbojās Jaunatnes Sarkanā Krustā, Bērnu palīdzības savienībā, Latviešu skolotāju biedrībā un atturības organizācijās. Viņas ierosmē dibina „Mājas pavardu." Desmit gadus jubilāre dzīvo Bruklinā, un tikpat stalta, kā vienmēr ar gādību, mīlestību un pašaizliedzību vada skolas gaitās mazdēlu. Mātei agri nomirstot, viņa ilgus gadus pildījusi mātes vietu arī jaunākajām māsām, izaudzinājusi savus bērnus, izauklējusi mazdēlu. Vienmēr droši stāvējusi ikdienā, likusi lietā pagātnes piedzīvojumus un cerību pilna vēl arvienu raugās nākotnē. "