Vēl šā gada 15. oktobrī draudzes gada svētkos Elfrīda dziedāja korī. Vēl nesen viņas vaigu redzēja Jaunākās Ziņās starp godalgotiem mazpulku ražas skatē. Tad nāca ziņa par saslimšanu un ievietošanu Rīgas pilsētas I slimnīcā. Sagrauztie piederīgie lūdza Dievu: „Mūsu Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris mums iet garām." To pašu mēs darijām arī dievnamā. Beidzot izrādījās, ka Dieva prāts bijis, ka šis biķeris nevar iet garām. 4. novembrī Elfrīda beidza savu zemišķo dzīvi savas dzīvības 19. gadā.

12. novembrī notika viņas izvadīšana no Lācara kapu kapličas uz Lācara kapiem. Zārku nesa bijušie skolas biedri. Dziedāja Rīgas Iļģuciema draudzes koris un spēlēja Dzegužkalna mazpulka pūtēju orķestris. Pavadīšanā piedalījās sevišķi daudz skolu jaunatnes. Dzegužkalna mazpulka vaiņagu noliekot, runāja mazpulka priekšnieks un Dzegužkalna pamatskolas ticības mācības skolotājs.
Pēc Elfrīdas sēro tēvs, māte, māsa un divi brāļi. (Kristīgā balss, 15.12.1939)