Teātra fotogrāfs Egons Kera.

Sieva- dizainere Ilga Kera. 2016.g.  februārī abi sagaidīja savas Saules kāzas – 65. kāzu jubileju.

***

Keru ģimenes dosjē

Egons Kera  pusgadsimtu bija Latvijas teātra mākslinieku aprindās iecienīts fotogrāfs; no 50. gadiem līdz pat 90. gadu sākumam Barona ielā darbojās leģendārais Teātra biedrības fotoateljē. 
Ilga Kera  ir arhitekte un dizainere; visi esam ēdnīcā ēduši ar viņas dizaina dakšiņām. 
Ģimenē aug divas meitas, trīs mazbērni un viens mazmazbērns. 
2016.g. februāra beigās abi nosvinēja 65. kāzu jubileju. 

***  

Egons Kera pusgadsimtu bija Latvijas teātra mākslinieku aprindās iecienīts fotogrāfs, viņam uzticējās valstsvīri un pat čekas drošībnieki, viņš Amerikā retušēja tumšādaino iedzīvotāju portretus un stāvēja blakus brālim, kurš neslēpa Egonam Kodak filmu tapšanas noslēpumus. Galerija Istaba tikko izdevusi Teātra biedrības fotoateljē tapušo aktieru fotoportretu kolekciju. Tajā arī daudz Egona Keras darbu.

No piecdesmitajiem gadiem līdz pat 1991.gadam Rīgā, K.Barona ielā, darbojās leģendārais Teātra biedrības fotoateljē, kas īpaši 50. un 60.gados bija prestiža bildēšanās vieta. Šajā fotoateljē fotografējās daudzi rīdzinieki, bet sestdienās pa K.Barona ielu pie ateljē, ielokoties Lāčplēša ielā, veidojās kāzinieku rinda, ko dažkārt pat nācās regulēt milicijai - fotografēšanās paraugateljē bija daudzu kāzu galvenais notikums.

Fotogrāfi Egons Kera un Raimonds Ulmanis (1916-1977) savu darbu darīja pamatīgi, neuztraucoties par garo rindu - kāzu bilde taču tapa tikai vienu reizi mūžā! Ja vēl palaimējās un portrets vai jaunā pāra bilde tika izlikta ateljē skatlogā, laime tika ilgam laikam uz priekšu. Taču kāzinieki nebija vienīgie, kas mīlēja te iegriezties. Šajā ateljē tapušas visu latviešu teātru iemīļoto aktieru fotogrāfijas, kas pēc tam eksponētas gan teātru foajē, tiražētas pastkartēs un publicētas žurnālos.

KĀ LĪDZĪGS AR LĪDZĪGU

Cenu pagasta Zvaigznēs salna vēl sevi nav pieteikusi - violeti mēļiem ziediem dzirkstī miķelīši, no ilgā ziedēšanas prieka mazliet pagurušas samtenes liec satumsušās galviņas pie zemes, bet zem ābelēm leknajā zālē mirdz sarkani un balti apaļvaidži āboli. Egons Kera pa pagalma celiņu nāk pretī eleganti tērpts, kā uz foto sesiju sagatavojies. Staltajam vīram jau astoņdesmit pieci. Keras kunga vēl ņiprā dzīvesbiedre Ilga aicina mūs stiklotā verandā, kuru projektējusi viņa meita arhitekte. Te lieli logi, daudz gaismas.

"Man bija pagrūta bērnība,"

atceras Keras kungs. Seko tradicionāls latvieša pastāsts par cūku gana un skolas gaitām un par septiņus gadus vecāko brāli Arnoldu Keru (uzvārdu brālis mainīja pret, viņaprāt, labskanīgāko Tāli), kurš Jelgavā, Lielā ielā 64, nodibināja fotoateljē A.Tālis. To bija iecienījuši arī toreizējie Jelgavas teātra aktieri.

1933.gadā Egons devās uz Jelgavu pie brāļa. Fotoateljē drīz vien kļuva tik populārs, ka pie A.Tāļa fotografēties brauca pat no Rīgas. Egonam bija liela vēlēšanās izsisties uz augšu un fotografēšana patika:

"Krievu laikā 1940.gadā, kad visiem vajadzēja pases mainīt, uz ielas stāvēja garas rindas un maizes darbs bija nodrošināts,"

fotomākslinieks atceras tālās dienas. Taču tā īsti fotogrāfijai Kera pievērsies vācu laikā. Viņš bija labs zīmētājs.

"Tagad vairs nevaru, rokas trīc un viena acs nemaz vairs neredz, bet tolaik varēju cilvēku kā fotogrāfijā uzzīmēt."

Fotoateljē bildējās daudzi vācieši, un Egons mazliet iemācījās vācu valodu. Kara beigās vācieši iesauca jauno fotogrāfu leģionā, kur viņš pabeidza artilēristu kursus. Kad vēlāk, vāciešiem atkāpjoties, karojošās puses Jelgavu nolīdzināja ar zemi, par brīnumu izdevās izglābt daudzas fotogrāfijas. Keras kundze Ilga stāsta:

"Čemodānu ar bildēm noslēpām manas māsas malkas šķūnītī, apkārt visu sabombardēja, bet šķūnītis palika neskarts."

Pirms krievu karaspēka ienākšanas Jelgavā brālis Arnolds devās uz Vāciju un sāka strādāt UFA filmu sabiedrībā, bet Egons ar leģionu devās uz Kurzemi.

Taču drīz viņš atgriezās Rīgā, kur 1946.gadā sāka strādāt pie fotogrāfa Jāņa Lerha pirmajā Teātra biedrības fotostudijā Kirova (tagad Elizabetes) ielā 55. Tur fotografējās ne tikai aktieri, bet arī daudzi valdības vīri. Tolaik pie Lerha strādāja arī fotogrāfs Raimonds Ulmanis, ar kuru kopā pēc gadiem pieciem Kera strādās Barona ielas ateljē.

Egons Kera un Lerhs bieži devās fotografēt valdības vadītājus un aktierus.

"Ar pirmo Latvijas PSR valdības vadītāju Augustu Kirhenšteinu bijām Siguldā. Viņš vienmēr bija kopā ar savu draudzeni aktrisi Antu Klinti, kurai klēpī bija uzticamais suņuks Miķelītis. Kirhenšteins kāpa uz krēsla un diriģēja savu iemīļoto Pūt, vējiņi. Sēdējām pie viena galda kā līdzīgs ar līdzīgu, tikai es tajos saietos nekad neko nebildēju!"

Svešus nopelnus Kera sev nepieraksta, Vili Lāci, piemēram, nekad neesot fotografējis, Antu Klinti arī ne, tā bija Lerha prioritāte, Kera tikai asistēja. Aktieru portretu plejādes darināšana sākās 1951.gadā.

BILDES PIRKA UN ZAGA

Diemžēl vai, kā laiks to vēlāk pierādīja, par laimi, Raimonds Ulmanis diez ko nesatika ar Lerhu un 1950.gadā nodibināja leģendāro Latvijas Teātra biedrības fotoateljē K.Barona ielā 31a, kur pašlaik atrodas galerija Istaba. Kera aizgāja viņam līdzi. Tas bija laiks, kad Latvijas teātru aktieri baudīja vispārēju tautas mīlestību un varoņlomu tēlotāji - jaunu meiteņu dedzīgu pielūgsmi. Uz šī teātra un aktieru mīlestības zaļā zara abi fotogrāfi arī sevi izpauda. Pa dienu fotoateljē durvis virināja bildēties kārie rīdzinieki, bet īstais sirds darbs abiem sākās vakaros, kad pēc ateljē slēgšanas fotografēties nāca aktieri. Egons Kera šķirsta nupat galerijā Istaba mākslinieces Lindas Lūse projekta Latvijas Teātra biedrības fotoateljē (1950 - 1991) rekonstrukcija ietvaros izdotos kalendārus un atklātņu komplektu ar glītā kastītē noformētām simt astoņdesmit tā laika Latvijas teātru aktieru foto, un mēģina pēc rokraksta atšķirt fotogrāfijas autora vārdus, kuri diemžēl uz kartītēm nav minēti. Nepieciešama liela iedziļināšanās, lai saredzētu Keras un Ulmaņa rokrakstu atšķirības.

Fotogrāfijas autora vārdu var pateikt tikai Egons Kera un arī - ne vienmēr:

"Es vairāk strādāju ar spēlējošām gaismām, man padevās vīrieši ar smagāku raksturu, nopietnāki. Rau, pirmais Zvejnieka dēls aktieris Pēteris Lūcis, operas mākslinieki Miķelis Fišers, Pēteris Grāvelis, talantīgā balerīna Velta Vilciņa. Ulmanis vairāk strādāja ar mierīgām gaismām, viņam patika fotografēt smaidošas jaunas aktrises."

Kera bilst, ka sieviete vienmēr grib būt jauna un skaista, tāpēc jāatrod katrai atbilstošākais un pateicīgākais rakurss:

"Es jau iepriekš visu izdomāju. Ja sejiņa ir apaļa, tad galviņa būs jāliec uz leju, nu, un tamlīdzīgi."

Viena fotografēšanās parasti ilga gandrīz stundu. Filmiņu attīstīja laborants, bet retušēja Egons pats. Viņš arī visiem aktieru vārdiem uz pastkartēm izstrādāja un uzzīmēja šriftu. Aktieru fotogrāfijas tolaik varēja nopirkt kioskos vai grāmatu veikalos, pieprasījums bija liels un pastkartes bija jātaisa simtiem. Kera atceras:

"Kad baletdejotājs Haralds Ritenbergs bija operas premjers un nospēlēja galvenās lomas filmās Nauris un Šķēps un roze, uztaisīju ap pieciem tūkstošiem kartīšu."

Fotogrāfa meita Daiga, atceroties tos laikus, smejas:

"Dzīvojām mazā dzīvoklītī, man ar māsu tās pastkartes bija jāskaita un katrs simts jāpārsien ar aukliņām. Pielūdzējas fotogrāfijas pirka čupiņām, bieži bez pēdām meiteņu skolas somās pazuda arī tās, kas tika izstādītas teātros aktieru fotogalerijā, bet es par tām pastkartēm nejūsmoju."

Talantīgais fotogrāfs bija draugos ar daudziem skatuves māksliniekiem:

"Man ienaidnieku nebija, ar visiem labi sapratos, tikai Lilitai Bērziņai nevarēju izpatikt."

Par kādu Keras taisītu portretu viņa iesaukusies - es taču te pēc Pakules izskatos (operas talantīgā dziedātāja Elfrīda Pakule - red.)! Kad Keram kā štata fotogrāfam 60.gados bija jāveido Dailes teātra aktieru portretu galerija, viņš Lilitas Bērziņas bildi netaisīja. Māksliniece galerijai izvēlējās Jāņa Lerha pirms daudziem gadiem fotografēto portretu. Kera stāsta, ka fotogēniskums vai nu ir, vai nav. Ja nav, tad smagi jāstrādā retušējot. No franču valodas retušēt nozīmē pieskarties. Ilggadēja Teātra biedrības fotoateljē retušētāja Aija Brence saka:

"Retuša ir smalka lieta. To veic ar speciāliem retuša zīmuļiem. Pietiek pāris zīmuļa vilcienu, lai cilvēks zaudētu dabas dotos vaibstus. Jo pareizāk fotogrāfs uzstādījis gaismas, jo mazāk darba ir retušētājam. Kera ar gaismām strādāja perfekti."

Egons Kera atceras, ka reiz fotogrāfs Jurijs Ikoņņikovs atvedis no Maskavas režisores Gaļinas Volčekas portretu. Režisorei ir ļoti neparasti sejas vaibsti. Kera dabūja pamatīgi pastrādāt. Kad Volčeka saņēmusi Keras retušēto bildi, viņa raudājusi prieka asaras. Līdz šai dienai Kera atceras, ka viņam ļoti patika fotografēt Krievu drāmas teātra aktieri Nikolaju Barabanovu:

"Griez viņu, kā gribi, - klasiski skaista, vīrišķīga seja, smalki vaibsti! Barabanovs mani slavēja, teica - Lerhs nav nekas! Tu esi īsts meistars! - un cienāja ar labu konjaku."

Arī Valentīns Skulme bija ļoti fotogēnisks. 60.gadu sākumā Ulmanis un Kera savstarpēji vienojās, kuru teātru aktieru portretus kurš fotografēs - Keram tika Dailes teātra, operas un baleta mākslinieki, un viņš trīsdesmit piecus gadus šajos teātros strādāja par štata fotogrāfu, bet vēl ilgi izmantoja Barona ielas ateljē fotolaboratoriju.

Sirmais kungs jūsmo:

"Baleta solisti Inesi Dumpi varēju fotografēt jebkurā momentā, visi lēcieni bija perfekti nostrādāti, kājiņa pareizi nostiepta. Tangijeva-Birzniece vienmēr teica, ka Dumpe būs liela primadonna." Keras kungs palepojas - viņš taisījis arī

"to smuko Tangijevas portretu", kas baletmeistarei ļoti paticis.

Izcilais latviešu tenors Kārlis Zariņš atceras:

"Egons Kera ilgus gadus bija Baltā nama galvenais fotogrāfs. Pārskatot savu fotoarhīvu, redzu, ka mani izcilākie portreti un bildes no izrādēm ir viņa fotografēti."

RETUŠĒ AMERIKĀ

Tūlīt pēc kara Egons Kera uzzināja, ka brālis kādu laiku dzīvojis Vācijā, bet vēlāk pārcēlies uz Ameriku. Klīvlendā Arnolds bija atklājis trīs fotoateljē un strādāja par Kodak krāsu filmu izmēģinātāju. Šo darbu viņš bija aizsācis jau Vācijā, turpināja Amerikā un bija saņēmis šajā jomā Amerikas valdības apbalvojumus. Protams, par to bija informēta Latvijas PSR Drošības komiteja.

70.gadu sākumā Egons Kera saņēma no brāļa ielūgumu aizbraukt pie viņa ciemos. Laikā, kad Padomju Savienību apņēma dzelzs priekškars, braukt viesoties uz Ameriku bija gandrīz neiespējami, bet Kera pie brāļa paciemojās divas reizes. Viņš nebrīnās, ka vīzu dabūjis pāris dienu laikā. Fotomākslinieks stāsta, ka visus drošībniekus labi pazinis, jo opera un teātri bija publiskas vietas un "mudžēt mudžēja no čekistiem".

Kera atceras, ka valdības sēdes vienmēr rīkotas Operas namā un tas vienmēr tika pārbaudīts "līdz pēdējai vīlītei". Keram pēc tam telpas bija jānofotografē, sak, ja nu kas notiek, lai redz, kā bija "pirms tam".

Drošībnieki Operā Keru labi pazina, un "man viņi uzticējās". Kera tagad spriež:

"Drošībnieki gribēja iegūt brāļa labvēlību, uzzināt par viņa izmēģinājumiem, jo Padomju Savienībā Kodak filmiņu nebija, te tās parādījās tikai 90.gadu sākumā."

Pēdējo reizi Egons Kera ciemojās pie Arnolda 1979.gadā, bija tur divarpus mēnešus, ielauzījās angļu valodā, mazliet retušēja tumšādaino iedzīvotāju portretus:

"Es paretušēju viņu fotogrāfijas: mazliet mīkstināju sejas vaibstus, mazbišķīt noņēmu platās nāsis, un cilvēki bija šausmīgi apmierināti, sievietes no prieka lēca gaisā."

Drīz uzradās Keras retušētājmākslas apbrīnotāju pūlis:

"Ierindas fotogrāfi gāzās man virsū, solīja 150 dolārus par stundu, lai iemācu retušēt."

Taču Egons bija brāļa ciemiņš un pēc Amerikā pastāvošajiem likumiem pelnīt tur nedrīkstēja.

Par fotogrāfu Egons Kera strādāja līdz 1994.gadam, tad aizgāja pensijā. Kopā ar dzīvesbiedri arhitekti un dizaineri Ilgu Keru uzaudzināja un izskoloja divas meitas, aug četri un drīz pasaulē nāks piektais mazbērns. Egons un Ilga nosvinēja zelta kāzas:

"Tās bija lepnākas nekā īstās kāzas 1951.gadā."

Tagad sirmais kungs strādā savā labā:

"Zemi atdevu meitām, man pašam palika divpadsmit bišu stropi un piecdesmit ābeles."

 TEKLA ŠAITERE. 2006, Diena