”[1863.g.] 4. februārī Dundagas pilī lielā vecumā, 96. mūža gadā nomira poļu dižciltīgais Egīdijs Sokolovičs, kurš pirms 13 gadiem ar nodibinājumu ieguva sabiedrības plašāku ievērību un lika par sevi runāt, ka viņš, pateicoties ārkārtīgam taupīgumam un pieticīgumam, laika gaitā savu, līdz 16000 rubļu lielai summai pieaugušo kapitālu testamentāri ir novēlējis par labu Kurzemes zemnieku labklājības veicināšanai. Kad kapitāls ar procentiem un procentu procentiem pieaugtu līdz 100000 rubļiem, no tā jāizveido lauksaimniecības skolas fonds.

Mantojuma atstājējs agrāk ir darbojies vairākās Kurzemes dižciltīgo ģimenēs kā mājskolotājs, un visbeidzot ilgus gadus visliberālākajā veidā ir pavadījis pie ļoti humānā Dundagas muižas īpašnieka. Lai viņu iepazītu arī citi, viņš vairākos eksemplāros izgatavoja litogrāfiju, kas attēloja ne tikai viņu pašu, bet arī viņa ieteiktās derīgās lietas. Cita starpā, viņš tika ieteicis un slavējis pie mums bieži sastopamo baraviku lietošanu; tāpēc zem viņa portreta ir attēlotas dažas no šīm sēnēm. Tāpat viņu raksturo 100 rubļu noguldīšana ar noteikumu, ka to procenti tiks izmaksāti kā atlīdzība katram, kurš savāks mēslus no ceļiem un laukumiem ap Dundagas pili, lai tie neietu zudumā un varētu tikt izmantoti zemes mēslošanai.

Kā materiālu savam zārkam viņš jau sen atpakaļ bija savācis dažādus vecus dēļu gabalus. Zārks no vienkāršiem egles dēļiem bija gatavs jau sen; mirušais arī bija izteicis savu vēlmi, ka viņa līķi šajā vienkāršajā zārkā uz kapu aiznestu divpadsmit Dundagas ubagi bez apzvanīšanas un mācītāja piedalīšanās. Tas tomēr netika ievērots pilnībā – skanēja zvani, un mirušo izvadīja ķesteris, jo mācītājs tobrīd bija aizbraucis.

Par patriotisko nodibinājumu Kurzemes landtāgs 1851.g., nosūtot pie viņa delegāciju, izteica pateicību vīram, kurš tolaik svešumā bija pavadījis jau 56 gadus, un tiklab ar darbiem, kā domām bija kļuvis mūsējais.”

***

 

1926.gada “Jaunajā nedēļā” ir garš raksts par Sokoloviču un Vecsātiem: “Pagājušās vasaras 10. jūnijā notecēja 75 gadi no poļu muižnieka Egidiusa Sokoloviča testamenta parakstišanas, ar kuru tas novēlēja visu savu iekrāto kapitālu «visiem evang. ticīgiem Kurzemes zemnieku un zemkopju ļaudīm par labu, zemkopības mācības iestādes dibināšanai». Tikai no viņa kapitāla bija atšķirami 1000 s. rubļi Dundagas pagastam, ar noteikumu, lai procentus no šiem 1000 r. izlietotu pa Dundagas lielceļiem izkaisīto mēslu salasīšanai, tos izmantojot pārveidojot kompostā, un vēl 450 r., lai iestāditu pēc viņa nāves Jelgavas Altonavas skolā mālābeli (serinku) viņa piemiņai. Bet vēl priekš testamenta parakstīšanas, 1849. g. 12. jūnijā, Sokolovičs minētam mērķim deponē Kurzemes muižniecības kasē 16000 r. 4% ķīlu grāmatās. Sokolovičs nomirst Dundagā, 11. janvārī 1863. gadā, te arī tas apbēdits — Anstrupes latviešu kapos. Dundadznieki uzcēluši 1883. g. Sokolovičam uz kapa akmeņa pieminekli ar uzrakstu: «Zemkopības veicinātājam Aegidius v. Sokolovicz. 1770.—1863. Par piemiņu no Dundagas pagasta 1883.». Sokoloviča testamentu koroborē Jelgavas virspilstiesa 29. aprīlī 1863. gadā. Testaments ir ļoti plašs, rakstīts uz vairākām loksnēm 32 paragrāfos un viscauri attēlo Sokoloviča liberālos ieskatus. Pirmā paragr. viņš saka: «gandrīz 56 gadus esmu dzīvojis Kurzemē un tā man ir palikusi par mīļu tēviju, bet jo vairāk es mīlu zemnieku kārtu, kas sava vaiga sviedros mums visiem sagādā dienišķo maizi un nodibina mūsu labklāšanos, bet, diemžēl, par daudz ir atstumta. Es atzīstu, ka šai kārtai visvairāk var palīdzēt, to izglītojot. Tamdēļ novēlu savu pareizi iekrāto mantu Kurzemes ev. ticības laucinieku jeb zemnieku kārtas locekļiem uz visiem laikiem, lai šī manta tiktu izlietota viņu, tiklab vīriešu, kā sieviešu, tālākai izglītībai, lai caur to uzlabotu zemkopību un visu, kas ar zemkopību sakarā.» Šo mērķi Sokolovičs grib panākt caur zemkopības mācibas iestādes dibināšanu. Tālāk viņš nosaka iestādes pārvaldes un skolas iekārtu. Pārvalde sastādās no 3 muižniekiem, 2 lauciniekiem un 2 garīdzniekiem, bet testamenta 19. paragr. noteic, ka tad, kad zemnieku kārta būs izglītībā tik tālu, ka tā iestādi pati var valdīt, tad visiem pārvaldes locekļiem vajag būt zemnieku kārtas zemturiem. Dzejnieks E. Dinsbergs testamentu tulkoja latviešu valodā un tad to izsūtīja visām Kurzemes pag. valdēm, kurās tas, varbūt, vecos papīros atrodams. Pēc Sokoloviča nāves atstātais kapitāls bijis — 28.883 r. 02 kap., bet 1. dec. 1867. g., kad bija atklāta zemkopības skola, tas bija, procentus pieskaitot, pieaudzis līdz 32.968 r. 30 k.

 

Izveidoja skolas pārvaldi, iznomāja no Kurzemes muižniecības Vecsātu muižiņu Grenču pagastā, Tukuma apr.) un 1867. g. Jurģos ar 12 pirmiem audzēkņiem atvēra Vecsātu zemkopības skolu. Ar minēto kapitālu tika sacelti skolēnu un skolotāju dzīvokļi, klašu ēka, ierīkota pirmā Latvijas tvaika pienotava; tika iegādāts vairums vērtīga inventāra — dažādas mašīnas un rīki, tīrasiņu angelnas (brūnās) govis, zirgi, cūkas u. t. t. Skolu 1905. g. slēdzot, inventāra vērtība bija ap 50.000 r. zeltā. Vecsātu zemkopības skolu slēdza 1905. gada rudenī politisku apstākļu dēļ. Skolu vairs neatjaunoja un tā palika slēgta, gaidot uz labākiem laikiem. Atnāca labāki laiki. Latvija ieguva brīvību, nāca pie varas jauni ļaudis un Sokoloviča novēlējums un Vecsātu zemkopības skola bija aizmirsti.

***

Abavas kreisajā krastā 600 m no upes pie ceļa un netālu no Rojas upes atrodas Vecsātu muižas ēkas, kas celtas aptuveni 1867.gadā. Vecsātu muiža piederēja Betiheru dzimtai. 

No 1867. līdz 1905.gadam te darbojās Vecsātu Zemkopības skola, kuras dibināšanai 30 000 rubļus ziedojis poļu mājskolotājs Egidijs Sokolovičs. Vēlāk – Abavas pamatskola.

 

***

Miris un apbedīts Dundagā. Dundadznieki uzcēluši 1883. gadā Sokolovičam uz kapa akmeņa pieminekli ar uzrakstu: «Zemkopības veicinātājam Aegidius v. Sokolovicz. 1770.—1863. Par piemiņu no Dundagas pagasta 1883.».

Viņš novēlēja visu savu iekrāto kapitālu «visiem evanģēliski ticīgiem Kurzemes zemnieku un zemkopju ļaudīm par labu, zemkopības mācības iestādes dibināšanai. To izveidoja Vecsātos 1867.gadā.