Mūžībā aizgājusi Nacionālā teātra aktrise Eleonora Dūda (1927 - 2007). Atvadīšanās no aktrises notiks 20.novembrī no plkst. 13.00 līdz 14.00 Nacionālā teātra Baltajā zālē.

Šķiet vēl pavisam nesen E. Vulfa "Sensācijas" izrādes laikā kolektīvs atzīmēja mākslinieces 80. jubileju. Kā allaž bez īpašas afišēšanas, par pārsteigumu tā vakara izrādes skatītājiem un arī pašai gaviļniecei, kura gan tai vakarā bija iegūlusi slimības gultā, bet ziedus un mīlestības pierādījumus saņēma no tuvo kolēģu rokām mājās. Visu savu mūžu viņa bija izvairījusies no apaļo gadskārtu atzīmēšanas. Varbūt tāpēc, ka viņa bija jaunības un trauslās sievišķības iemiesotāja uz skatuves arī tad, kad gadi sāka par savu nenovēršamo gaitu atgādināt. Nē, ne jau uz skatuves – tur viss bija kārtībā, jo Eleonoras Dūdas mākslinieces radošo iespēju robežas bija daudz plašākas kā šo tīro, sievišķīgi trauslo meiteņu atveidošana.  Vēl kā studenti viņu režisore Vera Baļūna bija uzaicinājusi atveidot būtisko Veročkas lomu I.Turgēņeva " Mēnesī uz laukiem" 1952. gada iestudējumā. Kā Mirdzas Šmithenes jaunības atspulgs – jūtu šķīstumu un iekšēju gaismu izstarojoša bija viņas Zelmiņa abām māksliniecēm R. Blaumaņa " Indrānos" sastopoties.

Piecdesmitie gadi – tie bija E. Dūdas lirisko meiteņu gadi turpat vai visos latviešu klasikās dramaturģijas iestudējumos /Auce R. Blaumaņa " Ļaunajā garā" un " Skroderdienās Silmačos"", Rasma A. Upīša "Balsī un atbalsī ", Maris A. Deglava " Rīgā", Maija Ā. Alunāna " Visi mani radi raud"/.

Taču prasīga režisora rokas vadīta viņa spēja būt gan dramatiski, gan traģiski satriecoša: kā Patrīcija Holmane Ē. M. Remarka " Trīs draugos", Martirio F.G. Lorkas " Bernardas Albas mājā", Stella T. Viljamsa " Ilgu tramvajā", Laura Gulbis V. Lāča diloģijā " Piecstāvu pilsēta", alegoriskā tautas dvēseles personifikācija Doina J. Druces tāda paša nosaukuma lugā, Melita P. Putniņa "Pie puķēm, kur ģimenei pulcēties ", titullomā A. Genca monodrāmā " Mūslaiku Mēdeja" /1989./, kuru ļoti augsti novērtēja tās autors, vēlākais Ungārijas valsts prezidents. Nebija svešs māksliniecei arī humors un viņa varēja būt azartiska raksturlomu tēlotāja, kas īpaši noderēja vēlākajā dzīves posmā. Minēsim tikai smalko kā "šūname adatine" Zāru , vēlāk arī Bebeni " Skroderdienās Silmačos", Indulgenci un Ramintu K. Sajas " .Tātad dzīvoju", Kalēriju M. Gorkija " Vasarniekos",Vecmāmiņu Dž. Allenas " Četrdesmit karātos"... Savai mīļajai aktrisei režisors Alfreds Jaunušans atvadu beneficē E. Vulfa " Sensācijā" pat sacerēja amizanto Vistiņas kundzes lomiņu, kas bija kā rasas piliens, kurā atspoguļojas pasaule – viņas vienreizējā mākslinieces personība, un kuras uznāciens vien jau tika sagaidīts ar aplausiem...

Dēls - Artis.