Eduards Švēde dzimis Valmieras apriņķī uz Augstrozes un Dauguļu pagasta robežas, pagasta namā.

No 1951. gada dzīvoja Jelgavas rajona Zaļenieku pagastā - vispirms vecajā kantora ēkā  un no 1961. gada mājās "Medņi".

No 1951. - 1954. gadam mācījies Zaļenieku lauksaimniecības skolā, kuru viņš beidza ar izcilību [sarkano diplomu].

No 1954. gada strādāja par agronomu kolhozā "Zaļenieki".

1957. gadā viņu ievēl par k - za "Zaļenieki" priekšsēdētāju. Šo darbu veicis līdz 1974. gadam.

No 1974. - 1977. gadam strādājis par Jelgavas labības kombināta  direktoru.

No 1977.gada E. Švēde strādā saimniecībā Zaļenieki par mežsargu.

Eduards Švēde ir trīskārtējais republikas čempions desmitcīņā - 1950,1951,1952 gadā.

1950. gadā viņš kļuva par Vissavienības čempionu slēpošanā Ufā.

Bija aizrautīgs mednieks.

Nodarbojies arī ar medību suņu audzēšanu, suņi daudzkārt godalgoti.

No Ūziņu b-kas materiāliem.

***

31.05.2000. Zemgales Ziņas

Pateicībā par ilggadēju un godprātīgu darbu lauku jaunatnes sporta attīstībā Zemkopības ministrijas diploms piešķirts Eduardam Švēdem.

Šomēnes Valsts Kandavas lauksaimniecības tehnikumā risinājās Zemkopības ministrijas pakļautībā esošo skolu 50. olimpiāde. Tajā liela uzmanība tika veltīta veterāniem, kas laika gaitā paši sasnieguši labus rezultātus un daudz darījuši jaunatnes sporta attīstībā. Tika atzīmēts, ka šīs sacensības valstī ir vienīgās ar tik garu mūžu.

No Jelgavas rajona pie diploma tika Zaļenieku Lauksaimniecības skolas absolvents, fizkultūras skolotājs un arī bijušais kolhoza priekšsēdētājs Eduards Švēde.

Viņa sportiskās gaitas sākušās jau agrā bērnībā, bet pirmais nopietnais diploms saņemts 1946. gadā.

Jaunatnes sportam Eduards patiesi devis daudz – savā mūžā paspējis uzcelt divus stadionus Valmieras rajona Dauguļu skolā un Zaļeniekos.

– Tolaik sportistiem galvenais bija labi rezultāti. Arī es vienmēr tiecos pēc uzvaras. Tagad Latvijā vairāk ienāk profesionālais sports un ļaudis cīnās par naudu, nevis par uzvarām. Sports pašu priekam un veselībai ir nedaudz apsīcis, – domā Eduards.

Viņš pats, lai gan gadu nasta ir liela un arī veselība pieklibo, vēl joprojām ar sportu ir draugos.

– Lielas aktivitātes vairs nav manos spēkos, bet aiziet uz upi un nopeldēties vēl varu. Jaunībā peldēju līdz brīdim, kad ar rungu vairs nevarēja izdauzīt āliņģi. Arī šopavasar peldēt uzsāku agri, – stāsta sportists.

Liels prieks jaunībā Eduardam bijis, kad izdevies noskriet Jāni Daliņu.

– Tas bija 1942. gadā, kross notika Gaujas krastos. Sacensības sākās, bet man kājās – zābaki, kas divus izmērus pa lielu. Ko lai dara? Metu tos krūmos un trasi turpināju basām kājām. Bet nebija jau joka lieta – zemi vēl klāja sniegs. Kājas salst, tāpēc centos skriet pēc iespējas ātrāk. Skatos – priekšā Daliņš, bet es tik skrienu. Tā arī viņu panācu un finišā apsteidzu par krietnu gabalu. Jāatzīst gan, ka ceļu atpakaļ līdz zābakiem veicu vēl ātrāk, – atceras Eduards Švēde.