Turaidas muzejrezervāta krājums saņēmis neparastu, ļoti vērtīgu dāvinājumu: Allažu draudzes kora hroniku, ko apmēram no 1924. līdz 1944. gadam veidojis tā ilggadīgais diriģents Eduards Stots. Hroniku muzejam dāvināja tās autora mazdēls Edvīns Stots.

Eduards Stots dzimis 1903. gadā. Viņa tēvam Miķelim Stotam piederēja Allažu pagasta “Kūkiņi” ar apmēram 68 ha zemes. Miķelim un viņa sievai Ievai, dzimušai Kalniņai, bija 3 dēli: Kārlis (pazudis bez vēsts Pirmā pasaules kara laikā), Viktors (1920. un 1930. gados bijis pazīstams operdziedātājs un solo dziesmu izpildītājs, iedziedājis arī šlāgerus Bellacord platēs) un jaunākais – Eduards. Neparasti ir tas, ka Eduards Stots, pēc mazdēla Edvīna Stota liecības, neesot ieguvis nekādu speciālo muzikālo izglītību: notis iemācījies lasīt no brāļa Viktora, pārējo apguvis pēc dzirdes – turklāt tik labi, ka vairāk nekā 20 gadus ne tikai varējis kalpot par ērģelnieku Allažu draudzē, bet pat sacerējis ap 60 kora dziesmu. No tām dažas Allažu koris izpildījis vietējos dziesmu svētkos.

Pēc atgriešanās no karadienesta ap 1924. gadu Eduards Stots kļūst par Allažu kora diriģenta Pētera Ārenta palīgu un apmēram ap to pašu laiku nodibina pirmo vīru dubultkvartetu Allažos. 1927. gadā viņš kļūst par Allažu jauktā kora diriģentu un paliek šai postenī līdz pat 1944. gada rudenim, kad dodas bēgļu gaitās. Viņa vadībā Allažu koris piedalījies VI, VII un IX Vispārējos latviešu dziesmu svētkos, kā arī novadu dziesmu svētkos Mālpilī, Nītaurē, Allažos, Dikļos, Cēsīs. Koris dziedājis arī Allažu baznīcā, sniedzis gadskārtējus koncertus Allažu Tautas namā un citur. Visas šīs un citas kora vēstures lappuses ilustrē daudzas fotogrāfijas. Arī pēc dzimtenes atstāšanas, atrazdamies bēgļu nometnē Omstedē, Oldenburgas novadā Lejassaksijā, Eduards Stots tur jau 1945. gadā dibina latviešu kori – tas dod garīgu spēku izturēt trimdas rūgtumu. Viņš iesaistās kordziedāšanā arī Ņujorkā, kad ģimene četrdesmito gadu beigās pārceļas uz ASV.

Hronika satur ziņas arī par Allažu kora pagātni. Allažu koris dibināts 1870. gadā. Pirmais tā diriģents bijis skolotājs Kronbergs. 1888. gadā koris piedalījies III Vispārējos latviešu dziesmu svētkos. No 1890. līdz 1897. gadam kori vada skolotājs Preiss, pēc tam līdz 1900. gadam – Pēteris Ārents, no 1900. līdz 1917. gadam – Jānis Jansons. Šajā laikā koris visbiežāk dzied sarīkojumos un dievkalpojumos. 1917. gadā iebrūkot vācu karaspēkam un vēlāk, nodibinoties vācu diktatūrai, koris savu darbību pārtrauc. Pēc Latvijas Neatkarības kara Pēteris Ārents no jauna “sasauc visus, kam griba dziedāt korī”.

Allažu kora hronika ir izcila ne tikai tāpēc, ka tā divas reizes ceļojusi pāri okeānam un beidzot atgriezusies dzimtenē, ne tikai tādēļ, ka tā ir viena no vietējo koru hronikām, kādu (no tik seniem laikiem) nav daudz saglabājušās, bet galvenokārt tāpēc, ka tā ir vēl viens uzskatāms apliecinājums gara triumfam pār iznīcīgo matēriju, latviešu tautas dzīvotgribai un mīlestībai uz dziesmu.

Avots: turaida-muzejs.lv