Eduards Stīpnieks

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
00.00.1902
Miršanas datums:
00.00.1983
Kategorijas:
2. Pasaules kara dalībnieks, Militārpersona, karavīrs, Vācu krusts Zeltā
Tautība:
 latvietis
Kapsēta:
Saldus, Čāpātāju kapi

Eduards Stīpnieks  bija Latvijas armijas un Latviešu leģiona virsnieks, Vācu krusta zeltā kavalieris.

Eduards Stīpnieks dzimis Valkas apr. Lāzberģa pagastā, bērnību pavadījis Latgalē, Liepnas pagasta Katlešos.

1922. gadā beidzis Rīgas Kultūras Veicināšanas biedrības vakara vidusskolu, tajā pašā gadā tiek iesaukts obligātajā dienestā 6. Rīgas kājnieku pulkā.

1924. gadā iestājas Latvijas kara skolā, ko beidz 1928. gadā, turpinot dienestu 2. Ventspils kājnieku pulkā līdz pat Latvijas okupācijai, kur sasniedz virsleitnanta pakāpi.

Izglābjas no jaunizveidotā teritoriālā korpusa Litenes nometnē un pievienojas pulkvežleitnanta Aperāta partizānu grupai.

 

Pēc Vācijas uzbrukuma PSRS 1942. gada sākumā brīvprātīgi piesakās 24. Talsu policijas bataljonā, kur tiek iecelts par 2. rotas komandieri, nonākot Austrumu frontē uz dienvidiem no Kronštates cietokšņa, Sergijevskij Monastir rajonā pie Ļeņingradas.

1943. gada janvārī tiek apbalvots ar Drošsirdības zīmi ar šķēpiem Austrumtautu piederīgiem

1943. gada 18. aprīlī bataljons tiek ieskaitīts topošajā 19. divīzijas 43. pulkā pulkvežleitnanta Lobes vadībā kā III bataljons, kur Stīpnieks tiek paaugstināts par kapteini un iecelts par bataljona komandieri un 1943. gada maijā nonāk Volhovas frontē. Atkāpšanās laikā no Volhovas 1944. gada janvārī III bataljons tiek iedalīts pulkveža Voldemārs Veiss 15. janvārī izveidotajā kaujas grupā un pēc sekmīgas vadības kaujās 1944. gada 2. februārī tiek apbalvots ar II šķiras Dzelzs krustu un 20. februārī jau ar I šķiras Dzelzs krustu.

1944. gada 20. jūnijā tiek paaugstināts majora pakāpē un pēc mēneša - 20. jūlijā - tiek iecelts par 19. divīzijas 43. pulka komandieri, ko vada atkāpšanās kaujās Vidzemes augstienē, 1944. augustā atkāpjoties no pozīcijām Aiviekstes krastos pie Cesvaines iznīcinot divus ienaidnieka pulkus, par to 1944. gada 24. septembrī apbalvots ar Vācu krustu zeltā.

1944. gada septembrī smagi saslimst un spiests fronti atstāt.

Kurzemes cietoksnī 4. novembrī tiek nozīmēts par komandieri no 2. robežapsardzības pulka izveidotajam 106. grenadieru pulkam, tas vēlāk tiek papildināts ar 300 5. robežapsardzības pulka kareivjiem. Pulks ir vāji apgādāts, trūkst smago ieroču. Stīpnieka vadībā atvaira ienaidnieka pārspēka uzbrukumu frontes sektorā pie Džūkstes un cieš smagus zaudējumus Trešās Kurzemes lielkaujas laikā 1944. decembrī un 1945. gada 15. janvārī tiek izformēts.

19. martā Stīpnieks dodas uz Liepāju pie leģiona ģenerālinspektora Bangerska, tur piedalās Latviešu Nacionālās Komitejas dibināšanā, kur viņam paredzēts ieņemt valsts kontroliera amatu.

1945. gada maijā pēc Vācijas kapitulācijas pamet Latviju un dodas uz Vāciju.

Pēc kara nonāca Rietumvācijā, aktīvi darbojās trimdas latviešu organizācijās: piedalījās pirmās "Daugavas Vanagu" nodaļas dibināšanā Vircburgā 1947. gada 26. oktobrī, dibinājis organizācijas nodaļas arī citās latviešu bēgļu nometnēs. Kā otrais pēc pulkveža Januma saņēmis "Daugavas Vanagu" zelta nozīmi.

1950. gadā izceļoja uz Austrāliju, kur dibināja "Daugavas Vanagu" nodaļu un aktīvi piedalījās tās darbā un Adelaidas latviešu biedrībā.

Majors Eduards Stīpnieks miris 1981. gada 9. novembrī Adelaidā ar sirdstrieku.

Pārapbedīts Saldus Čāpātāja kapos 2012. gadā

Avoti: wikipedia.org

Vietas

Bildes Nosaukums Saites No Līdz Apraksts Valodas
1Lāzberģa muižas pils. FiandenLāzberģa muižas pils. Fiandendzīvojislv

    loading...

        Nav saiknes

        Nav norādīti notikumi

        Birkas