Eduards Stauvers bija no tās virsnieku paaudzes, kurus savulaik apjūsmoja Latvijas sabiedrība, par kuru stāju un iznesību vēl tagad ar sapņainām acīm stāsta trīsdesmito gadu ģimnāzistes.
Viņi Karaskolā netika audzināti kā salonlauvas, bet gan bezgalīgā uzticībā savai Dzimtenei un tautai, ko, saņemot virsnieka zobenu no ģenerāļa Jāņa Baloža rokām 1939. gadā, izteica zvēresta vārdos arī Eduards Stauvers: "Savam godam, latvju slavai, Tēvzemei un brīvībai!" Šo vārdu vadīts Eduards kopā ar saviem cīņu biedriem pārstaigāja kauju ceļus 15. divīzijas izlūkbataljona vada komandiera amatā. Viens no retajiem, kas pārdzīvoja Otrā pasaules kara beigu dienas pašā Berlīnes centra ellē Unter den Linden rajonā.
1945. gada 16. aprīlī sākās Sarkanarmijas lieluzbrukums Berlīnes virzienā. 19. aprīļa vakarā 15.divīzijas 33.grenadieru pulku, kuru komandēja pulkvedis Vilis Janums, no Neistrelicas rajona pārcēla uz Hercfeldi, 15 km austrumos no Berlīnes. 15. izlūku bataljonam, kurā vada komandieris bija leitnants Eduards Stauvers, atsūtītajās piecās automašīnās vietas nepietika, un vēlāk tas pulku vairs nepanāca, jo Janums, saudzējot savu vīru dzīvības, uzsāka savu leģendāro pulka gājienu uz Rietumiem pie sabiedrotajiem, izglābjot no bezjēdzīgas nāves 824 karavīrus. Bet 15. izlūku bataljonam neizdevās nodibināt sakarus ar Januma kaujas grupu, un to vācu pavēlniecība iesaista cīņās Berlīnē. Bataljonu komandēja virsleitnants Neilands, tas pats, kas 1.maija nakti kopā ar ģenerāli Krebsu - vācu sauszemes spēku štāba priekšnieku un tanku korpusa štāba priekšnieku pulkvedi Dīfingu, devās kā tulks uz pamiera sarunām ar 8. gvardes armijas komandieri ģenerāli Čuikovu.
Sarunas, kā zināms, bija nesekmīgas, un Neilands atgriezās pie saviem vīriem, jo bataljona komandieri vācu kapteini Valliju Janums aizkomandēja uz Berlīni pirms pārdislocēšanās, lai nejauc gaisu. Latvieši bija iespiesti pussagrautajos Berlīnes mūros pašā Reiha sirdī. Pirmo reizi kaujas notika tik lielas Eiropas galvaspilsētas teritorijā. Kas tā bija par elli pat pieredzējušajiem latviešu karavīriem, liecina militārā vēsturnieka pulkvežleitnanta Aivara Pētersona aprakstītā Reihstāga ēkas sturmēšana. "Ap 100 m platā frontē uzbruka vesela strēlnieku divīzija - vismaz 50 vīru uz vienu metru, vai 150 uz vienu loga aili. "Berlīnei uzbruka piecas armijas ar apmēram diviem miljoniem karavīru. Nav nekāds noslēpums, ka sarkanarmiešu dzīvībām nebija nekādas nozīmes padomju ģenerāļu sacensībā - kurš pirmais ienāks Berlīnē, vai ieņems Reihstāgu, lai gan pēdējam vairāk bija simboliska nevis militāri stratēģiska nozīme. Hitlers bija kļuvis par vienpersonisku vadoni un pārcēlies uz savu bunkuru - Reihskanceleju.
Reihstāga ēka bija pamesta, bet tās biezie mūri noderēja kā labs nocietinājuma punkts un tās pagrabos vācieši turējās līdz Berlīnes kapitulācijai.
Lūk, ko Eduards Stauvers pastāstīja savā 90 gadu jubilejā: "Bija 1945. gada 26. aprīļa rīts. Mūsu izlūkbataljonu aizturēja žandarmērija un pievienoja citām vienībām ielu cīņām. Bataljonam nebija stingras vadības, jo hauptšturmfirers Vallijs vairāk rūpējās par sevi, nevis par bataljonu. Es biju otrās rotas komandieris. Rota bija smagi cietusi - ierindā bija tikai 45 vīri, bruņojums - nepilnīgs. leņēmām pozīcijas Vilhelma un Fridriha ielas rajonā netālu no Reihskancelejas sagrauto ēku kāpņu telpās. Biju izgājis pārbaudīt pozīcijas, tad eksplodēja artilērijas šāviņš, bruka nama sienas un sajutu stipru triecienu kājā. Paspēju nokļūt līdz bataljona komandierim un ziņot, ka rotas vadību pārņem leitnants Voldemārs Laiviņš. Mūs, ievainotos, veda Potsdamas virzienā, tomēr tālu netikām, jo ceļus kontrolēja krievi. Atgriezāmies Berlīnē un mūs uzņēma slimnīca "Zoo Bunkurs", kura bija tā pārpildīta, ka pēc pārsiešanas mūs novietoja koridorā. Slimnīcā strādāja arī divas latviešu medmāsas, kuras uzzinājušas, ka ievesti latvieši, steidzās pie mums. Sēlpiliete Dzidra Lasmane pastāstīja, ka Zoo Bunkurs ir drošākā slimnīca Berlīnē, kurā ārstējušies visi augstākie vācu virsnieki, feldmaršalu Rommelu ieskaitot. Ēkas četru metru biezās dzelzsbetona sienas slējās piecus stāvus virs zemes, bet trīs stāvi bija pazemē. Logu ailes sedza 30 cm biezas tērauda plātnes. Slimnīca varēja funkcionēt autonomi, tai bija sava elektrostacija, noliktavas, garnizons. Bombardēšanas laikā uz jumta uzkrita seštonnīgā bumba, noslaukot no tā pretgaisa aizsardzības bateriju, bet ēku tikai nedaudz sadrebinot. Pēc Berlīnes kapitulācijas slimnīcas garnizons padevās tikai tad, kad pretinieks tiešā tēmējumā atkārtoti šaujot pa loga plātni, to iznīcināja. Pēc desmit dienām mani pārvietoja uz citu slimnīcu, kur no latviešiem biju vienīgais. Ar viņiem sastapos jūlijā gūstekņu nometnē Feuerstenvaldē. Man par lielu pārsteigumu tur sastapu savas rotas karavīrus O. Laiviņu, Kupicu, virsseržantu Sostaku, leitnantu Voldemāru Laiviņu. Nometnē bija gandrīz vai visu Eiropas tautību pārstāvji, protams, vācieši, pārsvarā jau gados, no zemessardzes (Volkssturm). Bija pat divi indieši. 1945. gada 22.novembrī visus PSRS "piederīgos" ievietoja aizrestotos vagonos, kuros bija dzelzs krāsniņa un "paraška" un mums sākās 56 dienu ilgs brauciens, kurš noslēdzās Vorkutā. Bet tas jau ir cits stāsts."
Eduards Stauvers iznāca no vienas elles un nokļuva citas pievārtē. Un arī to viņš pārdzīvoja.
1947.gada vēlā rudenī kāds novājējis, ar cingas izraisītiem augoņiem klāts vīrs klusi klauvēja pie kādas mājas loga Turaidā. Tas bija [Vorkutā] gūstu izcietušais, kareivis Smits, alias Stauvers. Drošības dēļ viņš nolēma nedzīvot kopā ar ģimeni. Tomēr vēlāk tika atpazīts, nodots, un Kara tribunāls piesprieda 25 gadus soda nometnē. Atgriezies brīvībā, Eduards Stauvers strādāja par elektriķi, uzaudzināja divas meitas Valdu un Maiju. Maiju militārajās aprindās pazīst kā Latviešu virsnieku apvienības sekretāri Maiju Zālīti.

Saltajā februāra novakarē stāja pukstēt vecā karavīra, kā viņš pats sevi sauca, daudzcietusī sirds. Noslēdzies vēl viena latviešu karavīra ceļš - pilns klusas varonības, grūti aptveramas izturības un vīrišķības. Eduards, tāpat kā citi viņa ieroču brāļi, vēlējās pārnākt mājās. Viņa pēdējā pārnākšana ir dzimtas kapos Turaidā, netālu no tēva mājām, kur leģionārs ar militāru godu tika guldīts zemes klēpī. Turaidas kapos jau pirms tam bija raduši mieru viņa vecāki, sieva un visi seši kuplās Stauveru ģimenes bērni – Eduarda brāļi un māsas.
Eduards ir aizgājis pie savējiem, lai paliktu kā karavīra uzticības paraugs saviem Latviešu virsnieku apvienības biedriem, kā dzimtas gara stiprinātājs Maijai, Valdai, mazbērniem Aināram un Sandrai, mazmazmeitām Sabīnei un Kristai.

Fotogrāfijā: kopā ar meitu Maiju Zālīti savā 87 gadu jubilejā.

Avots: Laiks, 31.03.2007