Mūžībā aizgājis viens no vecās paaudzes Latvijas patriotiem, īstens kurzemnieks Eduards Sproģis, kas šai pasaulē ieradās 1906. gada 8. augustā Kuldīgas apriņķa Pampāļu pagasta "Stediņos". Saldus vidusskolas beigšanai sekoja obhgātais karadienests 1.Liepājas kājnieku pulkā; dienestu viņš beidza ar virsnieku vietnieka kursiem, bija izcils šāvējs, tādēļ viņam bija tiesības nēsāt pie labā pleca "akselbanti" ar vienu zīli. Pēc karadienesta Eduards domā par studēšanu, bet līdzekļu nav, jāpalīdz izveidot pēc I Pasaules kara tēvam piešķirtā jaunsaimniecība. Ar mazu ietaupījumu un no vietējās krājkases aizņēmies 200 latus, Eduards dodas uz savu sapņu pilsētu Rīgu, 1931. gada rudenī kļūst LU lauksaimniecības fakultātes students. Bet — naudu arī vajag, jāmeklē darbs. Jau pirmajā studiju gadā Eduards paspēj nobeigt mērniecības praktiskos darbus, tas palīdz dabūt darbu Zemkopības ministrijā mērniecības nodaļā. Vēlāk Eduardu norīko piensaimniecības produktu kontroles darbā. Jau studiju sākumā Eduards pievienojās studentu korporācijai Philyronia, kurā bijis dažādos amatos.
1944. gada rudenī Eduards kopā ar sievu Rasmu un 3 gadus veco meitiņu Ināru atstāj Latviju un nokļūst Vācijā. Sproģu ģimeni aizved uz Harca kalniem Tīringā, darbam ieroču fabrikā. Jāstrādā briesmīgos apstākļos, uzlidojums seko uzlidojumam, jo sabiedrotie gribēja iznīcināt vācu ieroču rūpnīcu, kas bija paslēpta kalnos. Pēc kara Sproģi nokļūst Oldenburgā latviešu bēgļu nometnē. 1949. gada vasarā Sproģu ģimene ierodas Kanādā. Šeit dzīve sākas ar vienkāršiem darbiem, Eduards bijis arī būvstrādnieks. Redzēdams, ka mūrnieki pelna daudz vairāk, iemācījās mūrēt un pat kļuva par mūrnieku arodbiedrības meistaru. leguvis pieredzi, Eduards uzsāka būvdarbus pats uz savu roku. Viņš nodibināja arī savu aluminija logu un instalāciju darbnīcu, Šinī darbā viņam liels palīgs bija sieva Rasma, kas, strādādama līdzīgā darbā citur, bija ieguvusi labas iemaņas.
Gājis visādi, bijuši gan kāpumi, nav trūkušas raizes un smags darbs, bet beigās viss tas atmaksājies.
Sabiedrisko darbu Eduards sācis jau pamatskolas gados piedalīdamies skolēnu pašdarbības pulciņos. Trimdā Eduards ir bijis savas korporācijas un Toronto korporāciju kopas seniors. Viņš līdzdarbojies citās latviešu organizācijās, kā arī atbalstījis latviskos pasākumus materiāli. Eduards bija ļoti apzinīgs Toronto Sv. Jāņa draudzes loceklis.
1996. gada 12. novembrī, vēža pieveikts, Ē. Sprogis aizgāja muzibā. Izvadīšanas ceremonija notika Sv.Jāņa baznīcā. Eduards atstāj sievu, meitu, dēlu, trīs mazbērnus un divus mazmazbērnus. Šī gada vasarā paredzēts Eduarda pelnu urnu aizvest uz Latviju un apbedīt Lielvārdes kapos.

Avots: Laiks, 15.02.1997